Goti

Bīskaps Vulfila mēģina pievērst gotus ariānismam

Goti bija viena no austrumģermāņu tautām, kam 3.—6. gadsimta Lielās tautu staigāšanas laikā bija nozīmīga loma Eiropā. Goti ieradās Viduseiropā no Zviedrijas dienvidu reģioniem, ko pameta 2. gadsimtā, un ap 3. gadsimtu tie izvietojās plašā reģionā līdz Donavas lejtecei. Daļa gotu apmetās arī ap Melno jūru. Šīs kareivīgās cilts karapulki postīja Trāķiju, Dākiju, Mazāzijas un Egejas piekrastes pilsētas, bet 267. un 268. gadā viņi sagrāba un izpostīja Atēnas un arvien vairāk sāka apdraudēt Itāliju, līdz beidzot 4. gadsimtā goti apvienojās ar vairākām citām ciltīm un izveidoja karalisti, kas pletās no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai.

Gotu sadalīšanās un migrācija

Gotu cilšu (Gothi) teritorijas pirms "Lielās tautu staigāšanas" (ap 100.—400. gadā m. ē.)

Ap 370. gadu goti sadalījās divās daļās — austrumgotos un rietumgotos. Austrumgotu ķēniņvalsts aizņēma teritoriju austrumos no Dņestras upes līdz Melnās jūras piekrastei (daļa no mūsdienu Ukrainas un Baltkrievijas). Savukārt, rietumgotu ķēniņvalsts pletās no Dņestras līdz Donavai. Līdz ar to šīs tautas bija arī vieni no baltu tuvākiem kaimiņiem.

Pēc dažiem gadiem rietumgotu zemēs no Kaspijas stepēm iebruka huņņi, piespiežot gotus glābties Romas impērijas pārvaldītajās teritorijās uz dienvidiem no Donavas. Tieši šis huņņu iebrukums bija viens no galvenajiem impulsiem, kas Eiropā kā ķēdes reakciju izraisīja lielo tautu staigāšanu, kas turpinājās vairākus gadsimtus un, kuras laikā gāja bojā Romas impērija.

Gotu loma Rietumromas impērijas sagrāvē

Atkāpjoties huņņu priekšā, austrumgoti, ar Sarmatijas alānu palīdzību pie Adrianopoles Trāķijā (mūsdienu Edirnes) 378. gadā smagi sakāva līdz tam neuzvaramo Romas karaspēku. Iespējams, tieši no alāniem vēlākie feodālās Eiropas karaspēki aizguvuši daudzus nozīmīgus bruņojuma elementus un kaujas taktiku, piemēram smagos pīķus, ko lietoja zirgos sēdoši bruņinieki. Ar šādiem pīķiem bruņotas alānu kavalērijas vienības pie Adrianopoles iznīcināja romiešu leģionus.

Adrianopoles kauja bija liktenīga ne tikai romiešiem, tas bija vēsturisks pagrieziena punkts visai Eiropai. Pirmkārt tādēļ, ka kopš šī brīža goti kļuva par faktiskajiem Romas likteņa noteicējiem. Vērojot austrumgotu veiksmi un izmantojot romiešu šoku pēc Adrianopoles sagrāves, aktivizējās arī rietumgoti. Lai gan rietumgoti jau daudzus gadus bija romiešu sabiedrotie, viņi, sava vadoņa Alarika vadībā, kurš arī jau trīsdesmit gadus bija kalpojis Romas impērijai, 396. gadā nopostīja Atēnas, bet 410. gadā — Romu.

Rietumgotu ķēniņvalsts teritorija (ap 500. gadu)

Pat pēc Rietumromas impērijas sabrukuma rietumgotipārvaldīja lielu daļu Dienvideiropas līdz pat 8. gadsimta sākumam, kad franki tos izspieda no Dienvidfrancijas, bet musulmaņu mauri (marokāņu priekšteči) sakāva rietumgotus Spānijā.

Rietumgotu plosīšanās izprovocēja trīs citus milzīgus iebrukumus. Lai aizsargātu Konstantinopoli pret iespējamo tālāko Alarika ekspansiju, romiešu karavadonis Stiliho bija spiests pārdislocēt Gallijas leģionus, novājinot impērijas Reinas robeža, ko nekavējās izmantot burgundi ap 400. gadu iebrūkot reģionā, kur saplūst Reina un Maina. Pēc 30 gadiem romiešiem ar huņņu algotņu palīdzību burgundus izdevās no šī reģiona padzīt. Bet jau 443. gadā burgundi atgriezās un apmetās mūsdienu Lionas apkārtnē. Romas impērijai tas bija jūtams zaudējums, jo šī bija stratēģiski nozīmīga vieta, kas ļāva kontrolēt svarīgas Alpu pārejas.

Otrs, jau daudz nozīmīgāks iebrukums notika 406. gadā, kad liels skaits barbaru (vandaļi, suēvi un alāni) šķērsoja Reinu un virzījās tālāk uz dienvidiem. Romai tas faktiski nozīmēja vienas saimnieciski veselīgākās provinces zaudēšanu.

Gotu "romanizācija"

Pēc pēdējā Romas imperatora Romula Augustula nāves 476. gadā par Itālijas ķēniņu kļuva ģermāņu karavadonis Odoakrs. Taču viņa valdīšana nebija ilga, jo 488. gadā Itālijā, ar Austrumromas impērijas ķeizara piekrišanu, iebruka Teodorika vadītie austrumgoti. Tie Odoakru nogalināja un austrumgotu ķēniņš Teodoriks kļuva par Itālijas valdnieku. Teodoriks bija dzimis Panonijā, kas bija Romas province. Viņa tēvs bija austrumgotu ķēniņš un lai šo ģermāņu cilti turētu paklausībā, Teodoriks no 7 līdz 17 gadiem bija gūstā Bizantijas imperatora galmā Konstantinopolē. Kad Teodorika tēvs nomira, viņa troni ieņēma dēls. Nākamo 14 gadu laikā austrumgoti Teodorika vadībā te karoja pret Austrumromas impēriju, te pievienojās tai lai cīnītos pret citiem kopīgiem ienaidniekiem. Tā Austrumromas impērija atbalstīja arī Teodorika cīņu pret Odoakru, kura beidzās ar Teodorika uzvaru.

Austrumgotu ķēniņvalsts Teodorika valdīšanas laikā

Ar šo brīdi sākās austrumgotu romanizēšana. Tomēr šie mēģinājumi nāca pārsvarā tikai no paša Teodorika, kurš apprecēja Bizantijas imperatora meitu (princesi), saglabāja un nodrošināja Romas senāta, tiesas sistēmas un romiešu ierēdņu aparāta darbību. Viņa valdībā svarīgākos amatus ieņēma romieši, daudzi no viņiem bija kādreiz slavenu romiešu dzimtu pēcteči. Savukārt jaunpienākušie un zemi ieguvušie gotu dižciltīgie laukos tika aplikti ar tādiem pašiem nodokļiem kā vietējie romiešu latifundisti. Paša Teodorika galms Ravennā piesaistīja daudz intelektuāļu un mākslinieku, bet viņa meitai mācīja latīņu un grieķu valodu.

Teodoriks valdīja Itālijā 33 gadus. Gandrīz visu šo laiku Itālijā ne tikai valdīja miers un stabilitāte, tā piedzīvoja arī saimniecisku uzplaukumu. Teodoriks visiem spēkiem veicināja lauksaimniecības un tirdzniecības attīstību. Pats Teodoriks bija pieņēmis kristietības ariānisma paveidu un izturējās iecietīgi pret citām reliģijām.

Rietumromas un austrumgotu katastrofa

Kā izsakās vēsturnieks H. G. Kenigsbergers, tas bija klasiskās kultūras noriets Rietumos. Neskatoties uz Teodorika pūlēm romanizēt gotus, lielākā to daļa, kas apdzīvoja Itālijas ziemeļus, joprojām turējās pie vecajām ģermāņu tradīcijām, runāja savā valodā, pakļāvās saviem rakstītiem, bet biežāk nerakstītiem likumiem. Turklāt goti turējās arī pie savas, no katoļticības atšķirīgas reliģijas — ariānisma. Tādēļ būtu bijušas vajadzīgas vairākas paaudzes, lai austrumgoti romanizētos, bet romieši barbarizētos tiktāl, līdz principiālas kultūras atšķirības starp tiem izzustu. 526. gadā Teodoriks nomira, bet viņa vietā vairs nebija neviena valdnieka, kas turpinātu uzsākto Itālijas sabiedrības integrēšanu un vairāk vai mazāk stabilas politekonomiskās struktūras veidošanu. Starp dažādām etniski un kultūras ziņā atšķirīgām Itālijas sabiedrības daļām sākās asiņainas cīņas, kas šo reģionu pārvērta pilnīgā haosā. Bizantija imperators Justiniāns I 535. gadā nosūtīja uz Itāliju karaspēku ar ģenerāli Belizāriju priekšgalā ieviest kārtību. Ar milzīgām pūlēm tas bizantiešiem izdevās tikai 20 gadu laikā — 555. gadā austrumgotu pretestība tika salauzta un tie nelielās grupās izklīda pa visu Eiropu un, sajaucoties ar citām ģermāņu ciltīm — burgundiešiem, alāniem, vandaļiem, zaudēju savu iepriekšējo ietekmi. Itāliju kopš šī laika sāka pārvaldīt Konstantinopoles iecelti gubernatori, kā ārpusteritoriālu Austrumromas impērijas provinci. Tomēr Pireneju pussalā rietumgotu izveidotā valsts diezgan veiksmīgi uzplauka un pastāvēja līdz pat musulmaņu iebrukumam 8. gadsimtā.

Ārējās saites

• Gotu izcelsme un darbība (angliski)
• Gotu kultūra Arhivēts 2020. gada 12. novembrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)