Serbijas vēsture

Serbijas teritorijas izmaiņas (1817—1913).

Serbijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Serbijas teritorijā.

Romas impērijas provinces

279. gadā p.m.ē. romieši ieņēma skordisku (Scordisci) cilts zemes un tagadējās Belgradas vietā nodibināja Singidunas (Singidunum) pilsētu, kas vēlāk kļuva par Mēzijas provinces galvaspilsētu. Ilgu laiku mūsdienu Serbijas teritorija bija sadalīta starp Mēzijas un Panonijas provincēm, kuras atdalīja Donava. 86. gadā imperators Domiciāns izveidoja Augšējās Mēzijas provinci ar galvaspilsētu Viminacijā (Viminacium, uz dienvidaustrumiem no tagadējās Belgradas), bet pēc 296. gada imperators Diokletiāns izveidoja Otrās Panonijas provinci ar galvaspilsētu Sirmijā (latīņu: Sirmium, tagad Sremska Mitrovica). No 293. gada Sirmija bija viena no Romas impērijas imperatoru rezidencēm, no 305. līdz 311. gadam tajā valdīja imperators Galērijs. Pēc 395. gada Mēzija atradās Austrumromas impērijas sastāvā, bet Panonijas daļu uz ziemeļiem no Donavas iekaroja goti, 441. gadā huņņi, 582. gadā avāri.

Viduslaiku Serbija

Serbu zemes 10. gadsimtā tagadējās Melnkalnes, Bosnijas un Hercegovinas teritorijā.

Serbijas (Servia) karaļvalsts Stefana Dušana valdīšanas laikā (1355).

Līdz ar avāriem Ap 630. gadu Serbijas teritorijā ienāca slāvu ciltis, kas ap 869. gadu pieņēma grieķu katoļu ticību. 878. gadā Singidumas pilsētu sāka dēvēt par Belgradu (Beligrad), kas aptuveni 400 gadus bija robežcietoksnis Bulgārijas, Bizantijas, vēlāk Ungārijas pakļautībā. 1284. gadā Belgradu kā robežcietokni pie Donavas ieguva Serbijas karalis Stefans Dragutins, bet Serbijas Karalistes centrs 13.—14. gadsimtā bija tagadējās Kosovas teritorijā. Karaļa Stefana Milutina valdīšanas laikā (1282—1321) Serbijas galvaspilsēta bija Priština. Pēc uzvarām pār Bulgāriju un Bizantiju 1346. gadā Serbijas karalis Stefans Dušans pakļāva tika pasludināts par "serbu un grieķu imperatoru" ar galvaspilsētu Prizrenā. Pēc viņa nāves 1355. gadā Serbija lielvalsts novājinājās, tās teritoriju pakāpeniski pakļāva Osmaņu impērija. 1389. gadā serbi zaudēja Kosovas kauju, Serbijas karaļvalsts saira vairākās mazākās valstīs, ko pārvaldīja despoti. Despots Stefans Lazarevičs, kas bija Osmaņu impērijas, no 1402. gada Bizantijas, no 1404. gada Ungārijas vasalis, padarīja Belgradu par savu galvaspilsētu.

Osmaņu impērijas sastāvā

Osmaņu impērija 1459. gadā pilnīgi pakļāva Serbijas despotiju un iekļāva impērijas sastāvā kā Smederevas sanžaku (Смедеревски санџак), ko pēc Belgradas iekarošanas 1521. gadā pārdēvēja par Belgradas pašaluku. Austriešu-turku karu laikā Belgradu trīsreiz (1688.—1690., 1717.—1739., 1789.—1791.) ieņēma Hābsburgu impērija. 1804.—1813. un 1815.—1817. gada serbu sacelšanos rezultātā atjaunojās autonoma Serbijas kņaziste (Кнежевина Србија) ar Osmaņu impērijas provinces statusu.

Atjaunotā Serbijas Karaliste

1878. gadā Serbija atguva neatkarību un 1882. gadā kņazs Milans IV Obrenovičs kronējās par karali Milanu I. Tika atjaunota Serbijas Karaliste ar galvaspilsētu Belgradu. 1885. gada 14. novembrī ar Austroungārijas atbalstu Serbija uzbruka Bulgārijai, taču karš beidzās jau 28. novembrī, bulgāriem ātri gūstot panākumus pret serbiem. Austroungārija draudēja iestāties karā Serbijas pusē un sekojošais miera līgums abu valstu robežu atstāja nemainītu.

1903. gadā valsts apvērsumā tika gāzta Obrenoviču dinastija un varu pārņēma Karadžordževiču dinastija. 1908. gadā Austroungārija anektēja Bosniju-Hercegovinu, Bosnijas krīzes laikā pasliktinājās Serbijas attiecības ar Austroungāriju un par tās galveno sabiedroto kļuva Krievijas Impērija. Serbija iesaistījās Pirmajā un Otrajā Balkānu karā, dubultoja savu teritoriju, iegūstot Kosovu un Maķedoniju.

Krievijas Impērijas atbalstītās Serbijas un Austroungārijas konflikts izraisīja Pirmo pasaules karu, kura laikā Serbijas Karalisti 1914.—1915. gadā okupēja austriešu un vācu karaspēks.

• 
  Serbija 1913. gadā
• 
  Serbija 1918. gadā

Dienvidslāvijas sastāvā

Pēc Austroungārijas sabrukuma 1918. gada decembrī Melnkalnes parlaments ierosināja veidot kopēju valsti ar Serbijas Karalisti, pēc bijušo Austroungārijas teritoriju pievienošanas izveidojās Serbu, Horvātu un Slovēņu Karaļvalsts. Otrā pasaules kara laikā 1941. gada aprīlī Serbijā iebruka vācu, itāļu, ungāru un bulgāru karaspēks. Kosovu ieņēma Itālija un pievienoja saviem Albānijas valdījumiem. 1944. gada 20. oktobrī Tito partizāni un Padomju armija atbrīvoja Belgradu. 1945. gada 29. novembrī tika izveidota Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, ko 1946. gadā pārdēvēja par Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, vēlāk par Dienvidslāvijas Sociālistisko Federālo Republiku.

Tās sastāvā bez Serbijas ietilpa arī Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne un Slovēnija. Serbijas sastāvā bija Kosovas un Vojvodinas autonomās provinces.

Pēc DSFR izjukšanas 1992. gadā Serbija un Melnkalne izveidoja Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku (Federativna Respublika Jugoslavija). 1992. — 1995. gada Bosnijas karā tā atbalstīja serbu cīņu pret bosniešiem un horvātiem. Pēc zaudētā Kosovas kara 1999. gadā DFR armija un policija tika izvesta no Kosovas. 1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci.

2003. gadā tika izveidota Serbijas un Melnkalnes valstu savienība (Državna Zajednica Srbija i Crna Gora).

• 
  Melkalne Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā (1920—1922)
• 
  Otrā pasaules kara laikā okupētā Melnkalne (1941—1944)
• 
  Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā (1945—1992)
• 
  Dienvidslāvijas Federatīvā Republika (1992—2003)
• 
  Serbijas un Melnkalnes valstu savienība (2003—2006)

Serbijas Republika

2006. gada 21. maijā notika referendums par Melnkalnes izstāšanos no Serbijas un Melnkalnes savienības, kurā 55,5% iedzīvotāju nobalsoja "par" un 3. jūnijā Melnkalne un 5. jūnijā Serbija tika pasludinātas par neatkarīgām valstīm.