Grīņu dabas rezervāts
| Grīņu dabas rezervāts | |
|---|---|
  Grīņu dabas rezervāts | |
| Tips | Dabas rezervāts |
| Atrašanās vieta |
 Sakas pagasts, Dienvidkurzemes novads, Latvija |
| Koordinātas | 56°48′30″N 21°12′30″E / 56.80833°N 21.20833°EKoordinātas: 56°48′30″N 21°12′30″E / 56.80833°N 21.20833°E |
| Platība | 1454,9 ha |
| Dibināts | 1936. gadā[1] |
Grīņu dabas rezervāts atrodas Kurzemes dienvidrietumu daļā, Piejūras zemienē Dienvidkurzemes novada Sakas pagastā starp Pāvilostu un Ziemupi 10 km attālumā no jūras. Rezervāts dibināts 1936. gadā ar mērķi — saglabāt grīni, kurā sastopama reta, atlantiskā perioda augu suga — Grīņa sārtene (Erica tetralix), kas Latvijā atrodas uz izplatības areāla austrumu robežas un pirmo reizi konstatēta 1885. gadā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīņu rezervāts savā pastāvēšanas vēsturē ir piedzīvojis vairākas pārmaiņas: vairākkārt samazināta un palielināta teritorijas platība, mainīts aizsargājamās teritorijas statuss. Līdz 1936. gadam 750 ha tagadējās rezervāta teritorijas bija ieskaitīti zemes fondā, bet pēc tam pārgāja Mežu departamenta pārziņā. Pēc 1945. gada iekļāva 1. grupas mežu kategorijā, bet 1957. gadā piešķīra rezervāta statusu. 1986. gadā rezervāta platību palielināja līdz 1472 ha,pievienojot meža apgabalus ar grīņa sārteni, bet šobrīd Grīņu rezervāta platība ir 1454,9 ha. No 1979. līdz 2011. gadam Grīņu rezervāts bija administratīvi pakļauts Slīteres nacionālajam parkam.
Rezervātu vairākas reizes skāruši ugunsgrēki, kuru visbiežākie iemesli bija cilvēku neuzmanīga vai ļaunprātīga rīcība, kā arī dzirksteles no lokomotīvēm dzelzceļa līnijā Liepāja—Ventspils, kas gāja gar rezervāta labo malu.
Flora
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kaut gan rezervāta teritorija ir neliela un augsne — nabadzīga, Grīņos aug daudzas retas un aizsargājamas augu sugas, kas ierakstītas gan Latvijas Sarkanajā grāmatā, gan citos augu aizsardzības dokumentos, piemēram, Sugu un biotopu aizsardzības likumā. Bez jau minētās grīņa sārtenes rezervātā aug aizsargājamā parastā kreimule, dižā jāņeglīte, Sibīrijas skalbe, krāsu zeltlape, vidējā rasene, vairākas orhideju dzimtas pārstāves — Baltijas, Fuksa, plankumainā un stāvlapu dzegužpirkstīte, zaļziedu un smaržīgā naktsvijole, no staipekņiem — apdzira, kā arī gada, palu un vālīšu staipeknis.[2]
Netālu no Grīņu dabas rezervāta atrodas Gulēnu priede — dižkoks ar gandrīz 4 metru stumbra apkārtmēru un 13 metru augstumu.
Fauna
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīņu rezervāta fauna ir pētīta maz. No lielajiem mežā dzīvniekiem Grīņos var sastapt staltbriedi, alni, stirnu, meža cūku, pelēko zaķi, āpsi, bebru, retāk — vilku un lūsi. No putniem rezervātā mīt vistveidīgie — rubenis, mežirbe, zvirbuļveidīgie meža un purvu putni, kā arī baltais un melnais stārķis. Grīņos sastopams arī Latvijā ļoti rets un Sarkanajā grāmatā iekļauts putns — čūskērglis.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Grīņu dabas rezervāts». Dabas aizsardzības pārvalde. Skatīts: 2018. gada 2. novembrī.
- ↑ 2,0 2,1 Līga Ozoliņa-Molla, Markuss Molls. Nacionālie parki un rezervāti Latvijā. Zvaigzne ABC, 2015. ISBN 9789934049484.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Grīņu dabas rezervāta 80. jubilejai veltītas foto izstāde "Caur uguni un ūdeni" materiāla elektroniskā versija[novecojusi saite] (pdf)
|