[go: up one dir, main page]

Pāriet uz saturu

Staipekņi

Vikipēdijas lapa
Staipekņi
Lycopodiopsida
Apdzira (Huperza selago)
Apdzira (Huperza selago)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
ApakšvalstsPaparžaugi (Pteridophytes)
NodalījumsStaipekņu nodalījums (Lycopodiophyta)
KlaseStaipekņi (Lycopodiopsida)
RindaStaipekņu rinda (Lycopodiales)
Staipekņi Vikikrātuvē

Staipekņu klases augi, staipekņi,(latīņu: Lycopodiopsida) pieder paparžaugu (Pteridophytes) staipekņu nodalījumam (Lycopodiophyta). Ar terminu staipekņi apzīmē gan staipekņu dzimtas, gan apdziru dzimtas augus, kas pieder staipekņu rindai (Lycopodiales).

Zinātnieki uzskata, ka vissenākie vaskulārie augi izskatījās līdzīgi staipekņiem. Tiem bija ložņājoši stublāji ar stāviem zariem, klāti ar mazām lapiņām, un tie vairojās ar sporām.

Staipekņi ir ļoti sens paparžaugu evolūcijas zars. Fosilas sugas, kas vēlāk izmirušas, zināmas jau no silūra perioda.[1] Karbona periodā pa visu zemeslodi bija izplatīti zvīņkoki (Lepidodendron). Tie bija 40—45 m augsti koki, kuru pārogļotās atliekas sastāda lielu daļu no akmeņogļu nogulumiem. Mūsdienās staipekņi parasti ir nelieli lakstaugi. No lielākajām sugām var minēt Lycopodium cernuum, kuras stāvie stumbri sasniedz 1,5 m augstumu un tropu liānu (L. volubile) ar 9 m garu, vijīgu stumbru.[2]

Tropu mežos daudzas staipekņu sugas aug kā epifīti uz kokiem. Mērenās joslas mežos staipekņi ir zemi, aug pieplakuši augsnei.[1]

Staipekņi ir viengadīgi vai daudzgadīgi mūžzaļi lakstaugi. Tiem ir ložņājošs stublājs, kam raksturīga dihotoma (divdaļīga) zarošanās. No stublāja paceļas vairāki stāvi zari, to galos attīstās iegarenas vārpiņas, kuras sauc par strobiliem. Strobili var veidoties uzreiz zara galā vai uz pagarināta kātiņa staipekņu dzimtas augiem, bet apdziru dzimtas augiem sporas attīstās lapiņu žāklēs. Strobilos veidojas sporangiji ar sporām. Strobili ir zaļā krāsā, bet pirms sporu izbiršanas tie kļūst dzelteni. Zarus klāj nelielas lapiņas, kas var būt gan īlenveida, lancetiskas vai zvīņveida.[3]

Staipekņi aug ļoti lēni, maksimums pāris centimetrus gadā.[4] Dažu staipekņu sugu attīstība no sporas līdz brīdim, kad tas pats var ražot sporas, var ilgt pat 30 gadus, tādēļ visi Latvijā augošie staipekņi ir aizsargājami augi.[5] Mūsdienās staipekņu sporas izmanto homeopātijā un farmakoloģijā. Latvieši senos laikos staipekņu sporas sauca par raganu miltiem.[6]

Staipekņu rinda

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staipekņu rindas (Lycopodiales) sistemātika pēdējos gados ir pārkārtota. Zinātnieki centās staipekņus sagrupēt detalizētāk un ne tik vispārīgi, kā tas bija senāk, izmantojot morfoloģiskos un ģenētiskos pētījumus. Līdz ar to apdziras, kas kādreiz piederēja staipekņu dzimtai, tika izdalītas atsevišķā apdziru dzimtā (Huperziaceae). Tomēr starptautiski pieņemtā PPG I sistēmā (2016) apdziras tiek klasificētas kā staipekņu dzimtas apakšdzimta (Huperzioideae).[7]

Staipekņu rindas augiem lapas uz stumbra ir sakārtotas spirāliski, pretēji vai mieturos. Sporangijos attīstās morfoloģiski un fizioloģiski vienādas sporas — izosporas. Lapas, uz kurām veidojas sporangiji, sauc par sporofiliem. Parasti tām ir vienkāršāka uzbūve nekā veģetatīvajām lapām. Sugas var noteikt pēc sporofilu izvietojuma, kā arī pēc sporofilu un veģetatīvo lapu atšķirības pakāpes.[1]

Sporai dīgstot, attīstās dzimumpaaudze jeb gametofīts. Staipekņu rindas augiem gametofīti pilnīgi vai daļēji aug zemē, retāk virszemē. Rindas pārstāvji pazīstami kopš devona.[2]

Dažādos avotos ir atšķirīga staipekņu klasifkācija. Lai panāktu vienprātību par paparžaugu (staipekņi, kosas un papardes) klasifikāciju, starptautiska botāniķu grupa Pteridophyte Phylogeny Group (PPG) apkopoja zināšanas par augu filoģenētiskiem pētījumiem. Kopdarba rezultātā 2016. gadā grupa publicēja patlaban esošo (dzīvo) paparžaugu klasifikāciju ar nosaukumu PPG I.[7] Saskaņā ar PPG I sistēmu staipekņu klasē ietilpst 3 rindas, trīs dzimtas un 18 ģintis:[7]

Staipekņu klasei pieder arī vairākas izmirušu augu rindas:[8]

† izmirusi augu grupa

  1. 1,0 1,1 1,2 Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. 177. lpp. ISBN 978-9934-0-1595-3.
  2. 2,0 2,1 Langenfelds V.., Ozoliņa E., Ābele G. Augstāko augu sistemātika. Rīga: Zvaigzne, 1973.
  3. «Staipekņi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 4. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 17. martā.
  4. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 27. jūnijā.
  5. V.Baroniņa, I.Lodziņa "Populārzinātniskā Latvijas Sarkanā grāmata", 1992.g., ISBN 5-7966-0544-5
  6. «E-Mistērija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 15. decembrī. Skatīts: 2010. gada 17. martā.
  7. 7,0 7,1 7,2 PPG I (2016). "A community-derived classification for extant lycophytes and ferns". Journal of Systematics and Evolution. 54 (6): 563–603.
  8. Taylor, T.N.; Taylor, E.L. & Krings, M. (2009). Paleobotany : The Biology and Evolution of Fossil Plants (2nd ed.). Amsterdam; Boston: Academic Press. ISBN 978-0-12-373972-8

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]