Piedruja
| Piedruja | |
|---|---|
| Vidējciems | |
 Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīca | |
  Piedruja | |
| Koordinātas: 55°47′48″N 27°26′44″E / 55.79667°N 27.44556°EKoordinātas: 55°47′48″N 27°26′44″E / 55.79667°N 27.44556°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Krāslavas novads |
| Pagasts | Piedrujas pagasts |
| Dibināta | 1618. gadā |
| Platība | |
| • Kopējā | 0,539 km2 |
| Augstums | 130 m |
| Iedzīvotāji (2021)[1] | |
| • kopā | 107 |
| Pasta nodaļa | LV-5662 Daugavieši |
 Piedruja Vikikrātuvē | |
Piedruja (agrāk arī Daugavieši) ir ciems Krāslavas novadā, Piedrujas pagasta centrs, saplūdusi ar blakus esošo Aleksandrovu. Izvietojusies Daugavas labajā krastā iepretī Baltkrievijas Drujas ciematam 25 km no novada centra Krāslavas un 292 km no Rīgas.
Piedrujā atrodas pagasta pārvalde, bibliotēka, kultūras nams, pasts, feldšeru un vecmāšu punkts, Svētās Jaunavas Marijas katoļu baznīca un Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca. Blakus esošajā Aleksandrovā — pārceltuve pāri Daugavai uz Baltkrievijas krastu (nedarbojas), bijušais robežpārejas punkts un viesnīca.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apdzīvotā vieta attīstījusies kā amatnieku slabada vietā, kur krustojās senais Daugavas tirdzniecības ceļš ar sauszemes ceļu no Viļņas uz Pleskavu. Viduslaikos tā atradās pie Polockas kņazistes robežas, savukārt Livonijas pusē bija uzbūvēta Indricas pils. Poļu—zviedru karu laikā Usvjatu stārasts Jans Sapeha šeit uzbūvēja nocietinājumu, pēc viņa nāves 1611. gadā Sapehu dzimta ieguva Piedruju savā īpašumā. Lietuvas valsts kanclers Leons Sapieha 1632. gadā lika uzbūvēt Piedrujas katoļu baznīcu. Vēl 18. gadsimta kartēs atrodams Drujas cietoksnis (Fort Druia).
1897. gadā ciemā bija 854 iedzivotāji, no tiem 172 romukatoļi un 561 ebreji. 1906. gadā Piedrujā bijuši 137 dzīvojamie nami, 1017 iedzīvotāji, no tiem 706 ebreji. Līdz 1920. gada Latvijas agrārajai reformai te atradās Piedrujas muižas centrs. Frontes apgādei Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada vasarā no Indras (tolaik Baļbinovas) stacijas līdz Piedrujai bija izbūvēts dzelzceļš.[3] Pēc kara beigām Piedruja atradās pie Latvijas - Polijas robežas un tās iedzīvotāju skaits samazinājās. 1925. gadā Piedrujai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, te darbojās kaļķu dedzinātava. 1935. gadā Piedrujā bija 329 iedzīvotāji, tajā skaitā 22% latviešu, 27% krievu, 6% poļu, 44% ebreju.[4]
Pēc Otrā pasaules kara Piedruja bija kolhoza «Sovetskaja Latvija» centrs un tajā darbojās kokzāģētava, krejotava, vilnas kārstuve un mehāniskā darbnīca.
Iedzīvotāju skaita izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz 1989. gadam ar Aleksandrovas, pēc CSP un OSP datiem.[5]
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
Attēli
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Skats uz Piedruju 1893. gadā -
Skats uz Drujas (pa kreisi) un Piedrujas (pāri Daugavai) baznīcām un akmeņiem Daugavā (Napoleona Ordas zīmējums) -
Skats no Baltkrievijas Drujas ciema pāri Daugavai uz tālumā esošo Piedruju. Priekšplānā robežakmens ar izkaltu krustu (Viens no Borisa jeb Daugavas akmeņiem, 12. gadsimts), kas agrāk atradies Daugavā -
Robeža ar Poliju (pirms 1939)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Piedrujas muitas punkts (1934) -
Latvijas robeža Piedrujas apkaimē (1934) -
Latvijas robežsargs uz Daugavas Piedrujas apkaimē (1934) -
Polijas robežsargs Drujā pie Daugavas (1934)
