Bulgārijas kņaziste

Княжество България Bulgārijas kņaziste De jure Osmaņu impērijas vasaļvalsts ← 1878 – 1908 → Karogs Ģerbonis Devīze Съединението прави силата Himna Шуми Марица Боже, Царя храни! Location of Kņaziste Bulgārijas kņaziste (tumši zaļa) un Austrumrumēlija (gaiši zaļa), apvienotas 1885. gadā, formāli kā personālūnija. Pārvaldes centrs Sofija Valoda(s) bulgāru valoda Reliģija pareizticība Valdība Parlamentāra konstitucionālā monarhija Kņazs  - 1879—1886 Aleksandrs I  - 1887—1908 Ferdinands I Reģenti  - 1886—1887 Stefans Stambolovs  - 1886—1887 Sava Mutkurovs  - 1886—1887 Petko Karavelovs Premjerministrs  - 1879 Todors Burmovs (pirmais)  - 1908 Aleksandrs Maļinovs (pēdējais) Likumdevējs Nacionālā asambleja Vēsture  - Sanstefano līgums 1878. gada 3. martā  - Berlīnes līgums 1878. gada 13. jūlijā  - Apvienošanās 1885. gada 18. septembrī  - Pasludināta neatkarība 1908. gada 5. oktobrī Platība  - 1908 95 223 km² Iedzīvotāju skaits  - 1908. gadā 4 215 000       Blīvums 44,3 /km²  Nauda leva

Sanstefano līgumā paredzētās Bulgārijas robežas

Bulgārijas kņazistes robežas pēc Berlīnes kongresa

Bulgārijas kņaziste (bulgāru: Княжество България) bija faktiski neatkarīga, bet juridiski Osmaņu impērijas vasaļvalsts, kas izveidojās 1878. gadā un pastāvēja līdz Bulgārijas Karalistes pasludināšanai 1908. gada 5. oktobrī.

Pēc Krievijas Impērijas uzvaras 1877-78. gada Krievu-turku karā, 1878. gada 3. martā starp Krievijas un Osmaņu impērijām tika noslēgts Sanstefano līgums, kas paredzēja vienotas valsts izveidošanu visās bulgāru apdzīvotajās zemēs. Lielbritānija un Austroungārija nevēlējās pieļaut tik lielu Krievijas ietekmes pieaugumu Balkānu un Vidusjūras reģionā. Tika sasaukts Berlīnes kongress, kura rezultātā tika izveidota daudz mazāka Bulgārijas kņaziste un autonoma Austrumrumēlija, kas palika Osmaņu impērijas sastāvā līdz dumpim 1885. gadā. Krievijas militārā uzvara pārvērtās diplomātiskā neveiksmē.

Attiecības ar Krieviju

Lai saglabātu savu ietekmi Bulgārijā, Krievija nodrošināja sava kandidāta, Aleksandra I Batenberga kļūšanu par kņazu. Lai arī imperators Aleksandrs II kņazistē bija apstiprinājis salīdzinoši liberālu konstitūciju ar plašām parlamenta tiesībām, Aleksandrs I Batenbergs valstī centās nostiprināt savu personīgo varu.

Sākotnējo bulgāru sajūsmu par atbrīvošanu no turku jūga nomainīja vilšanās, ko izraisīja valsts teritorijas ievērojamā samazināšana Berlīnes kongresā. Par vienu no Bulgārijas politikas mērķiem kļuva šo zemju atgūšana, kas neizbēgami izraisītu konfliktus ar osmaņiem un Rietumvalstīm, tā izraisot arī Krievijas neapmierinātību.

Lai saglabātu reģionā mieru un Krievijas politiskās intereses, sāka rasties nepieciešamība pēc ambiciozā kņaza gāšanas. Naktī uz 1885. gada 18. septembri (pēc v.s. — 6. septembris) Austrumrumēlijā sākas plaša sacelšanās. Province pasludināja savu neatkarību un apvienošanos ar Bulgāriju. Serbijas Karalistes karalis Milans I izmantoja šo brīdi, lai izvirzītu bulgāriem teritoriālās pretenzijas, un pieteica karu. Jau 19. novembrī serbi cieš smagu sakāvi. No sagrāves serbus glāba tikai Austroungārijas impērijas iejaukšanās. 1886. gada 3. martā Bukarestē tiek noslēgts miera līgums. Pārāk ambiciozo kņazu šī uzvara tomēr neglāba. 1886. gada 20. augustā, armijas spiediena rezultātā Aleksandrs I Batenbergs atsakās no troņa un dodas trimdā. Apvērsuma rīkotājiem trūkst atbalsta, un jauna valsts apvērsuma rezultātā pie varas atgriežas Aleksandrs I Batenbergs. Šajā brīdī Krievija skaidri liek saprast, ka neatbalsta kņaza varas atjaunošanu un 8. septembrī viņš otro reizi atsakās no troņa. Turpmākos mēnešus valsti vada reģentu padome. Lai arī Krievijai izdodas novērst Batenberga varas atjaunošanu, tās politiskā ietekme kņazistē beidzas. Krievijas diplomāti pamet valsti. Bulgārijas novēršanos no Krievijas simbolizē Sakso-Koburgu dinastijas pārstāvja Ferdinanada I kāpšana tronī.