Bokseru sacelšanās

Bokseru sacelšanās 義和團起義
Ihetuaņ kaujinieki
Sākums: 1899. gada 2. novembris
Vieta: Ķīna
Puses
Astoņu nāciju alianse: Japānas Impērija Krievijas Impērija Lielbritānija Francijas Trešā republika ASV Vācijas Impērija Itālijas Karaliste Austroungārija	"Ihetuaņ" (Taisnības un saticības biedrība) Cjinu dinastija
Līderi
Edvards Seimūrs Alfrēds fon Valderzē Robērs Nivels	Cisi
Zaudējumi
230 karavīru, tūkstošiem ārzemju civiliedzīvotāju	nezināms skaits
Galvenās sadursmes
-
Beigas
Beigas: 1901. gada 7. septembris
Līgums: Bokseru protokols
Iznākums: Astoņu nāciju alianses uzvara

Bokseru sacelšanās (ķīniešu: 義和團起義) bija sacelšanās Ķīnā pret ārzemju valstu iejaukšanos Ķīnas iekšējā dzīvē, kas notika no 1899. gada novembra līdz 1901. gada 7. septembrim. Sacelšanos pareizāk būtu saukt par "Ihetuaņ" sacelšanos pēc galvenās nemiernieku organizācijas vārda. Tomēr vēsturiski iegājies bokseru sacelšanās nosaukums, jo ķīniešu nemiernieku masas lielākoties bija apbruņotas ar aukstajiem ieročiem un izmantoja austrumu cīņas, kuras angļi sauca par "ķīniešu boksu". Sacelšanās rezultātā gāja bojā vairāk kā 230 ārvalstu pilsoņu, vairāki desmiti tūkstoši ķīniešu kristiešu un nenoskaidrots, vairāki simti tūkstošu nemiernieku, to atbalstītāju, vienkārši civiliedzīvotāju.

Sacelšanās iemesli

1. Opija karā 1839. gadā par tiesībām ievest Ķīnā opiju, briti sakāva ķīniešu armiju, okupēja plašas piekrastes teritorijas un uzspieda Ķīnas impērijai vienpusēji izdevīgus miera līguma nosacījumus. Redzēdamas Ķīnas vājumu, arī citas valstis (Francija, Krievija, Japāna) sāka iejaukties Ķīnas iekšējās lietās, ar militāru spēku piespiežot Ķīnu noslēgt virkni tai neizdevīgu līgumu — Nankinas līgumu (1842) ar Lielbritāniju, Aigunas līgumu (1858) ar Krieviju, Tjandzinas līgumu (1858) pēc Otrā Opija kara, Pekinas konvenciju (1860), Šimonoseki līgumu (1895) ar Japānu un Otro Pekinas konvenciju (1898) ar Lielbritāniju. Daudziem ķīniešiem šie līgumi likās netaisnīgi un pazemojoši, tāpēc 19. gadsimta beigās pieauga vardarbība gan pret ārzemniekiem Ķīnā, gan ķīniešu kristiešiem, kuru daudzums palielinājās misionāru darbības rezultātā.

Izmantojot par ieganstu divu kristiešu misionāru slepkavību, 1897. gada novembrī Vācija okupēja Šandunas ostas pilsētu Cindao, mēnesi vēlāk krievi — Ļuišuņu (Portartūru), savukārt briti okupēja Vaihaju, bet franči — Džandzjanu.

Tik brutāls eiropiešu iebrukums nevarēja neizsaukt naidīgumu ķīniešu vidū. Visā valstī dibinājās "Impērijas aizsardzības savienības", bet imperators nolēma sākt reformas. Kan Juvejs ar domubiedriem (Ļan Cičao, Taņ Situnu u.c.) izstrādāja plašu programmu, kurā paredzēja plašu rūpniecības, izglītības sistēmas, administratīvās sistēmas, armijas un zinātnes reformu. Taču, tā kā ne reformatoriem, ne imperatoram nebija reālas varas, bet visus augstākos valsts posteņus ieņēma to pretinieki, imperators ar domubiedriem nolēma gāzt reģentes imperatrises Cisi varu (viņas arests bija paredzēts 1898. gada oktobrī). Taču ģenerālis Juaņ Šikajs nodeva visu informāciju imperatrisei, pēc kā imperators tika ieslodzīts mājas arestā, Taņ Situns un daudzi citi reformatori — sodīti ar nāvi. Visu valsti pārņēma represiju vilnis, ko sabiedrība uztvēra kā eiropiešu inspirētu. Nepatika pret eiropiešiem brieda jau sen un jo vairāk Rietumu valstis pazemoja Ķīnu un uzspieda tai savus noteikumus, jo lielākus apmērus pieņēma pretārzemnieciskais noskaņojums. Aizvien lielākas iedzīvotāju masas pārņēma naids pret "zilacainajiem velniem", "aizjūras barbariem", pie tam viskrasāk šī neapmierinātība izpaudās provincē. Tūdaļ pēc lielas reformatoru grupas nāvessoda Pekinā sākās pret ārzemniekiem vērsti masu nemieri, kuru apspiešanai nācās izsaukt garnizona karaspēku. Tai pat laikā valdība nesteidzās apspiest pretrietumnieku nemierus ārpus Pekinas, nogaidot notikumu attīstību.

Par sacelšanās galveno spēku izvērtās slepena reliģioza biedrība "Ihetuaņ", kuri bija vērsta pret ārzemju ietekmi. Ihetuaņ locekļi ticēja, ka ar reliģiozu ceremoniju un amuletu palīdzību viņi kļūst neievainojami, kā arī intensīvi trenējās kaujas mākslās (t.s. wušu vai kungfu). Par kustības centru kļuva Šandunas un Hebejas provinces — Ķīnas ziemeļaustrumos, kur ārvalstis aktīvi centās iegūt īpašumā teritoriālas, dzelzceļa un raktuvju koncesijas.

Sacelšanās gaita

1898. gada maijā, kad vācieši okupēja Cindao ostu, sacelšanās pamazām aptvēra Šandunas provinci. Pirmās sacelšanās pazīmes parādījās kādā nelielā Šandunas provinces ciematiņā, kur notika strīds par vietējā tempļa piederību vai nu vietējo ķīniešu kopienai, vai katoļu baznīcai, kura apgalvoja, ka templis ir sena baznīca. Vietējā tiesa lēma par labu katoļu baznīcai. Kad vietējās varas iestādes ieņēma templi, tam uzbruka t.s. bokseri. Iesākumā bokseri bija naidīgi noskaņoti arī pret Ķīnā valdošo mandžūru dinastiju, tomēr vēlāk savu niknumu izgāza pret ārzemniekiem un ķīniešu kristiešiem, kurus uzskatīja par ārzemnieku aģentiem. No 1898. gada vasaras antimisionāru kustība pieņēma aizvien plašākus apjomus un jau organizētas formas. Ar lozungu "Atbalstīsim Cin, iznīcināsim ārzemniekus" dumpinieki provincē grāva kristiešu baznīcas un misionāru namus, vajāja kristietībā pārgājušos ķīniešus, to visu apvienojot ar ārzemnieku tirdzniecības punktu iznīcināšanu. Visu valsti pārņēma niknums pret impērijā saimniekojošajiem ārzemniekiem, kurus vainoja visās nelaimēs.

Izmantojot šo noskaņojumu, arī valdība 1898. gada nogalē sāka norobežoties no ārzemniekiem, atsakot koncesijas, zemes īri utt.. Sabiedriskā doma Pekinā pieņēma aizvien agresīvāku raksturu. Ārvalstu misijas pastiprināja savu apsardzi. Valstī izplatījās baumas un skrejlapas par drīzu ārzemnieku padzīšanu. Antiārzemniecisko kustību sāka vadīt un koordinēt Ihetuaņ biedrība ("Taisnīguma un miera vienības"), kas bija vušu skolu un klubu izveidota apvienība. Pie tam ihetuaņi bija cieši saistīti ar slepenajām reliģiskajām biedrībām, jo daudzas no tām maskējās kā vušu skolas.

Kaut arī vietējā vara centās atjaunot kārtību, kustība gāja plašumā. 1899.-1900. gados tā pārņēma galvaspilsētas provinci. Ihetuaņu vienības apmetās Pekinas un Tjandziņas tuvumā. Satrauktie ārzemju diplomāti uzstāja, lai valdība likvidē dumpi, taču Pekinas galms rīkojās ļoti nesteidzīgi un nekonkrēti, bet pa to laiku stāvoklis palika aizvien nopietnāks. Cisi svārstījās, neizlemjot par konkrētu rīcību — vai padoties rietumvalstu diktātam, vai izmantot situāciju, lai ar ihetuaņu rokām iedragātu to varenību Ķīnā. Tika atvērti Pekinas vārti un galvaspilsētā ienāca regulārā karaspēka (kura karavīri arī bija pretārzemnieciski noskaņoti) daļas, kā arī ihetuaņu vienības. 1900. gada maijā Rietumu lielvalstu sūtņu sanāksmē tika nolemts sūtīt uz Pekinu karaspēka papildus kontingentu, misiju un vēstniecību apsardzei.

10. jūnijā uz Pekinu no Taku fortiem devās britu viceadmirāļa Edvarda Seimūra (Edward Hobart Seymour) komandētais 2000 karavīru lielais ekspedīcijas korpuss, tomēr tie tika ceļā apturēti un ar kaujām atkāpās, līdz tika aplenkti. Britus izglāba Krievijas karaspēks no Portartūras. (To var uzskatīt par atklātas karadarbības sākumu).

• 11. jūnijā Pekinā uz ielas bokseri nogalināja Japānas vēstniecības padomnieku Sugijamu. 19. jūnijā Ķīnas valdībai tika iesniegta draudu nota un, lai valdība redzētu rietumnieku nopietnos nodomus, 17. jūnijā apvienotais rietumvalstu karaspēks sagrāba Dagu cietoksni Tjancziņas tuvumā.
• Tuvākajās dienās nemiernieki, kuriem piebiedrojās impērijas armijas daļas, uzbruku ārzemnieku kvartāliem Pekinā un Tjandziņā. Vairums ārzemnieku vēstniecību atradās kopējā kvartālā, netālu no Aizliegtās pilsētas, un paguva nocietināties — 31. maijā, ar vilcienu no Taku fortiem galvaspilsētā bija ieradies ārzemju karaspēks (435 karavīri — no visām astoņām nācijām), kas palīdzēja aizstāvēt vēstniecības. Vēstniecību kvartāla aplenkums ilga no 20. jūnija līdz 14. augustam, tomēr nemierniekiem ieņemt tās neizdevās.
• Vācijas vēstniecība atradās citā pilsētas rajonā un nebija tik labi apsargāta. Kad 20. jūnijā tika nogalināts Vācijas sūtnis Klemens fon Ketelers, ārvalstis pieteica Ķīnai karu.
• 21. jūnijā kā atbilde notai tika apstiprināta karadarbība pret visiem ārzemniekiem Ķīnas teritorijā — ihetuaņu sacelšanās tika oficiāli akceptēta.
• Rietumu lielvalstis Taku fortos un Tjandziņā sakoncentrēja 54 000 karavīru lielu grupējumu. 20 000 vīru liels ekspedīcijas korpuss vācu ģenerālfelmaršala Alfrēda fon Valdenzē (Alfred Graf von Waldersee) formālā vadībā 4. augustā devās no Tjandziņas uz Pekinu. Labi apbruņotais un disciplinētais interventu karaspēks ātri pārvarēja ihetuaņu pretestību un 14. augustā ieņēma galvaspilsētu un izrēķinājās ar sacelšanās dalībniekiem. Pekina tika nodedzināta, iedzīvotāji masveidā izkauti, izlaupītas no nodedzinātas visas imperatoru pilis un rezidences.

Sacelšanās beigas un rezultāti

Uz Siaņu aizbēgusī reģente Cisi, ātri novērtējusi situāciju, ar 7. septembra dekrētu uzvēla vainu par visām antirietumnieciskajām aktivitātēm ihetuaņiem (ar šo brīdi valdības karaspēks pārgāja rietumvalstu pusē un uzsāka karadarbību pret bokseriem). 1901. gada 7. septembrī imperatora vārdā Li Hundžans parakstīja ar rietumvalstu koalīciju t.s. Noslēguma protokolu, saskaņā ar kuru Ķīna atvainojās interventvalstīm par uzdrošināšanos pretoties, savas suverenitātes respektēšanas pieprasīšanu un radītajiem zaudējumiem. Rietumu lielvalstis ieguva virkni jaunu privilēģiju biznesā kā arī piespieda Ķīnu samaksāt kontribūciju 450 000000 ļanu apmērā (aptuveni 333 miljonu tā laika USD, kurus vajadzēja samaksāt līdz 1940. gadam, pierēķinot procentu maksājumus 4% gadā). Kā apmaksas garants ārzemju kontrolei tika nodota Ķīnas muitas ieņēmumi un sāls nodoklis.

Ķīnas varas iestāžu vājums vēl vairāk atsvešināja ķīniešu iedzīvotājus no valdošās Cinu dinastijas, kas 1911. gadā izraisīja Uhaņas sacelšanos un Ķīnas Republikas nodibināšanos.

Pazīstami cilvēki, kuri piedalījušies Bokseru sacelšanās notikumos

Britu admirālis Deivids Bītijs, Ķīnas imperatore Cisi, britu admirālis un Jitlandes kaujas varonis Džons Dželliko, vācu karavīrs Erihs fon Falkenhains, franču ģenerālis Luijs Franšē d'Esperē, ķīniešu ģenerālis Li Honžans, vācu karavīrs Pauls Emīls fon Letovs - Forbeks, vācu karavīrs Vilhelms fon Lēbs, franču jūrnieks un rakstnieks Pjērs Lotī, krievu ģenerālis Pāvels fon Rennenkampfs, apakšpulkvedis Pēteris Mežaks, austriešu jūrnieks un filmas "Mūzikas skaņas" prototips Georgs fon Traps, vācu ģenerālis Lotārs fon Trota, krievu ģenerālis Aleksandrs Samsonovs, ķīniešu politiķis Juaņs Šikajs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bokseru sacelšanās.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)