Zelta karūsa
| Zelta karūsa Carassius auratus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Starspurzivis (Actinopterygii) |
| Kārta | Karpveidīgās (Cypriniformes) |
| Dzimta | Karpu dzimta (Cyprinidae) |
| Apakšdzimta | Īstās karpas (Cyprininae) |
| Ģints | Karūsas (Carassius) |
| Suga | Zelta karūsa (Carassius auratus) |
 Zelta karūsa Vikikrātuvē | |
Zelta karūsa[1] jeb zelta zivtiņa (Carassius auratus) ir karpu dzimtas (Cyprininae) saldūdens zivs, kas savvaļā sastopama Austrumāzijā: Japānā, Korejā, Ķīnā, Honkongā un Taivānā, sākot ar Amūras upes baseinu un beidzot ar Honas baseinu.[2][3] Zinātniskais nosaukums Carassius auratus atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē "karūsa" (Carassius) un "zelts", "zeltains" (auratus).[3][4]
Ķīnā pirms vairāk nekā 1000 gadiem zelta karūsa tika domesticēta un izveidota dekoratīvā zelta zivtiņa, kurai šajā laika periodā izveidotas daudzas atšķirīgas šķirnes.[2] Tās atšķiras gan ar krāsām, gan izmēriem, gan ķermeņa apjomiem un spuru garumiem. Mūdienās abas formas (gan savvaļas, gan domesticētā) ir plaši izplatītas un izmantotas visā pasaulē: dekoratīvos parku dīķos, dabīgās ūdenstilpēs un akvārijos.[5][6]
Sistemātikas izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz 2005. gadam par zelta karūsas pasugu tika uzskatīta Austrumeiropā dzīvojošā sudrabkarūsa ar zinātnisko nosaukumu — Carassius auratus gibelio (mūdienās tā tiek izdalīta kā atsevišķa suga).[7] Tādēļ informācijas avotos angļu valodā reizēm tiek lietoti nosaukumi: Āzijas zelta zivtiņa un Austrumeiropas zelta zivtiņa.[3][8]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zelta zivtiņa ir viena no pirmajām domesticētajām, dekoratīvajām zivīm pasaulē, un jau gadsimtiem ilgi tā ir arī viena no populārākajām akvāriju zivīm. Nav vienprātības, kura savvaļas karūsa ir bijusi zelta zivtiņas priekštece. Ilgstoši valdīja uzskats (joprojām daudzos informācijas avotos tā ir norādīts), ka tā ir sudrabkarūsa (Carassius gibelio),[9][10] tika izvirzīta arī hipotēze, ka tā ir bijusi parastā karūsa (Carassius carassius), tomēr jaunākos avotos tiek minēta Ķīnā joprojām savvaļā dzīvojošā zelta karūsas nominālpasuga (Carassius auratus auratus).[5][11]
Tūkstošiem gadu, pirms selekcionēja zelta zivtiņas, Ķīnā tika audzētas karpveidīgās zivis pārtikai. Arī zelta karūsas tika audzētas pārtikai, nevis skaistumam. Dažām no šīm zivīm, kas tipiski izskatās sudrabotas vai viegli zeltainas, ir tendence radīt jauno paaudzi, kurai ir sarkanas, oranžas vai dzeltenas krāsas mutācijas. Pirmās krāsainās zivtiņas, kas bija sarkanā krāsā, tika ievērotas Dzjiņu dinastijas (265—420) laikā.[11][12]
Tanu dinastijas (618—907) laikā Ķīnā kļuva populāri dekoratīvi dīķi ar krāšņiem augiem un krāsainām zivtiņām. Īpašiem svētku gadījumiem zivis mēdza ievietot nelielos konteineros, lai tos novietotu iekštelpās. Sunu dinastijas (960—1279) laika zelta zivtiņas jau var nosaukt par pilnībā domesticētām.[13] Imperatore 1162. gadā lika izveidot dīķi, kurā peldētu tikai sarkanas un zeltainas zivtiņas. Šajā vēsturiskajā periodā ārpus imperatora pils teritorijas zivtiņas zeltītā vai dzeltenā krāsā bija aizliegts turēt un audzināt, jo dzeltenā krāsa bija imperatoru krāsa. Šis, iespējams, ir iemesls, kādēļ mūsdienās zelta zivtiņām ir biežāk sastopamas oranžas krāsas variācijas, nekā dzeltenas, lai gan pēdējās ģenētiski ir vieglāk attīstīt.[10]
Pirmās zelta zivtiņas, kas bija citās krāsās (ne tikai sarkanas vai dzeltenas), radās 1276. gadā. Bet pirmās zivtiņas ar dekoratīvām, krāšņām astēm radās Minu dinastijas (1368–1644) laikā,[14] jo tieši šajā laikā zelta zivtiņas sāka audzēt iekštelpās, kas atļāva iegūt zivju formas, kādas nebūtu iespējams iegūt āra apstākļos.[9][12] Ap 1644. gadu zelta zivtiņas bija gandrīz ikvienā namā, vai tas piederētu bagātam vai nabadzīgam Ķīnas iemītniekam.[11]
Dekoratīvās zivtiņas 1502. gadā tika ievestas Japānā, un zelta zivtiņu selekcijas darbā attīstījās jauna Japānas līnija, atbilstoša japāņu estētikai un gaumei — rotaļīgāka, vieglāka un harmoniskāka.[11][14] No ķīniešu "pūķa" japāņi radīja miniatūras, ziediem līdzīgas zelta zivtiņas ar garām spurām. Tām bija jāizskatās krāšņām, tās aplūkojot no augšas. Šī selekcijas tendence atspoguļo faktu, ka tajos laikos nebija stikla akvāriju, kuros zivis varētu aplūkot no sāniem.[11]
Eiropu pirmās zelta zivtiņas sasniedza 17. gadsimtā. Portugālē tās tika ievestas 1611. gadā, Krievijā 1650. gadā, Anglijā 1691. gadā, Francijā 1755. gadā.[2][9][11] Tās bija klasiskas ķīniešu zelta zivtiņas, bet no Japānas rotaļīgās šķirnes Eiropu sasniedza daudz vēlāk. Ap 1700. gadu Japāna bija kļuvusi par vadošo zelta zivtiņu selekcijas valsti.[11] Eiropas dienvidos 1620. gados zelta zivtiņas kļuva ļoti populāras, jo to sarkanā un zeltainā krāsa simbolizēja laimi un veiksmi. Izveidojās tradīcija vīram pirmajā kāzu jubilejā sievai dāvināt zelta zivtiņu kā nākotnes pārticības simbolu. Tradīcija izbeidzās, kad zelta zivtiņas kļuva viegli pieejamas un zaudēja bagātības zīmes statusu. No Eiropas zelta zivtiņas lēnām izplatījās pa visu pasauli. Ziemeļamerikā tās tika ievestas 1850. gadā.[9] Mūsdienās, lai arī zelta zivtiņas ir joprojām ēdamas, tās pārtikā vairs netiek izmantotas.[2]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Savvaļas zelta karūsa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Savvaļas zelta karūsas zvīņu krāsa variē no zeltainas vai sudrabainas līdz olīvzaļam tonim ar metālisku bronzas spīdumu, reizēm sastopamas gaišas, krēmbaltas zelta karūsas. Muguras spura ir gara ar 15—21 staru, pirmais stars muguras spurā un anālajā spurā stīvs un ar robiņiem. Uz sānu līnijas ir 25—31 zvīņa. Tēviņa anālā spura ir ieliekta, bet mātītes izliekta.[3][5] Zelta karūsa ir neliela vai vidēji liela zivs, tās garums tipiski ir 12—22 cm, retumis izaugot līdz 41 cm,[5] svars var sasniegt 2,3 kg.[3] Ķermenis kompakts, viegli saplacināts, šķērsgriezumā ieapaļš, astes stumbrs īss un biezs. Galva plata, trīsstūrveida, purna daļa garāka nekā acs diametrs. Kā visām karūsām, taustekļu pie mutes nav.[3]
Zelta zivtiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Domesticētās zelta zivtiņas ievērojami atšķiras pēc izmēra, ķermeņa formas, spuras konfigurācijas un krāsojuma (tās var būt baltas, dzeltenas, oranžas, sarkanas, brūnas un melnas, vienkrāsainas, divkrāsainas un raibas). Kopumā mūsdienās ir apmēram 300 zelta zivtiņu variācijas.[12] Nevienai no zelta zivtiņu šķirnēm pie mutes nav taustekļu, tām ir lielas acis, ļoti laba oža un dzirde.[6] Uz sānu līnijas ir 27—31 zvīņa. Zivtiņas, atkarībā no šķirnes, ir dažādos izmēros. Parastā zelta zivtiņa var izaugt tikpat liela kā savvaļas zelta karūsa. Saskaņā ar 2008. gada datiem, pasaulē lielākā zelta zivtiņa datēta Nīderlandē, un tās garums bijis 48 cm.[15] Dažas no šķirnēm spēj dzīvot tikai akvārijā un āra apstākļos iet bojā, bet citas, līdzīgi kā savvaļas zelta karūsas, lieliski jūtas dabiskās ūdenstilpēs, piemēram, parastā zelta zivtiņa un šubunkins.[6]
Dažas populārākās zelta zivtiņu šķirnes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Parastā zelta zivtiņa | Burbuļacs | Teleskops | |||
|---|---|---|---|---|---|
| Parastā zelta zivtiņa no savvaļas zelta karūsas atšķiras tikai ar košo krāsu. Tā var būt sarkana, oranža, zeltaina, dzeltena, balta un melna. | 
|
Mazajai un dekoratīvajai burbuļacij ir uz augšu vērstas acis, kuras ietver lieli, caurspīdīgi burbuļveida maisi, kas pildīti ar šķidrumu. Tai nav muguras spuras. | 
|
Teleskopu raksturo izvalbītas acis un mīkstas, garas spuras. | 
|
| Debesu acs | Komēta | Plīvuraste | |||
| Dekoratīvajai debesu acij ir dubulta astes spura un uz augšu vērstas lielas, izvalbītas acis. Pēc tām var noteikt zivtiņas dzimumu. Tai nav muguras spuras. | 
|
Komēta ir viena no populārākajām zelta zivtiņām ASV. Tā ir līdzīga parastajai zelta zivtiņai, bet ir par to nedaudz mazāka un plānāka. Tās galvenā dekoratīvā pazīme ir tās garā, dziļi šķeltā aste ar smailiem astes spuras stūriem. | 
|
Plīvuraste ir viegli atpazīstama pēc tās ļoti garās, dubultās astes spuras, kas mīksti plīvo kā zīda plīvurs. | 
|
| Lauvas galva | Pērļu zivtiņa | Oranda | |||
| Dekoratīvajai lauvas galvai ir sarkana "cepurīte" uz galvas un "sedli" uz salīdzinoši taisnās muguras. Tai nav muguras spuras. | 
|
Pērļu zivtiņai ir apaļš ķermenis, kuru sedz pērļveida zvīņas, uz galvas ir aveņveida "cepurīte", bet spuras atgādina vēdekļus. | 
|
Orandu raksturo krāšņa avenes veida "cepurīte", kas nosedz visu galvu, izņemot acis un muti. | 
|
| Pompoms | Šubunkins | Tauriņaste | |||
| Pompomam uz purna un pieres starp acīm un nāsīm aug brīvi stāvoši, gaļaini izaugumi. Spuras garas, mīkstas un dekoratīvas. | 
|
Šubunkins ir ļoti izturīga zelta zivtiņu šķirne, kas lieliski jūtas āra dīķos, līdzīgi kā parastā zelta zivtiņa. Tai ir atraktīvs, raibs kalikona raksts un zvīņām perlamutra spīdums. | 
|
Tauriņaste ir teleskopu līnijas variācija ar dubultu astes spuru, kas skatoties no augšas atgādina tauriņa spārnus. | 
|
| Vēdekļaste | Melnais teleskops | Tamasaba | |||
| Vēdekļastei ir olas veida ķermenis, augstu izcelta muguras spura, gara, dziļi šķelta astes spura un kumpa mugura. | 
|
Melnais teleskops ir melnas krāsas teleskopu līnijas variants, kuram, līdzīgi kā citiem teleskopiem, ir lielas, izvalbītas acis. | 
|
Tamasaba ir vēdekļastei līdzīga šķirne ar īpatnēju, sarkanbaltu krāsojumu un mīkstu, garu asti. | 
|
Zelta zivtiņu iedalījums Ķīnā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķīnā zelta zivtiņas iedala četros galvenos tipos:[16]
- karūsu tips — šķirnes, kurām ārējās izmaiņas, salīdzinot ar savvaļas zelta karūsām, ir minimālas (piemēram, parastā zelta zivtiņa, komēta un šubunkins);
- lipomu tips — šķirnes ar garām, mīkstām astēm, (piemēram, vēdekļaste, plīvuraste), arī šķirnes ar izaugumiem uz galvas (piemēram, oranda un pērļu zivtiņa);
- pūķa acs tips — šķirnes ar izvalbītām acīm (piemēram, teleskops, tauriņaste);
- olas tips — šķirnes, kurām nav muguras spuras un ķermenis atgādina olu (piemēram, lauvas galva, burbuļacs).
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zelta karūsa mājo lēni plūstošās upēs, kanālos, ezeros un dīķos, ūdenstilpēs ar bagātu veģetāciju. Spēj dzīvot arī viegli sāļā ūdenī, bet ne sāļākā kā 15 ppt. Labāk jūtas vēsā ūdenī.[3] Uzturas baros, tādēļ akvārijā jābūt vismaz 5 zivtiņām.[2][3] Tā kā zelta zivtiņas nav pārāk agresīvas, akvārijā drīkst turēt īpatņus dažādos izmēros. Tomēr nebūtu vēlams vienā akvārijā turēt pārāk atšķirīgu šķirņu zivtiņas, piemēram, lēnās, smagnējās orandas ar ātrajām un nedaudz agresīvajām komētām.[6]
Zelta zivtiņu spēja mācīties
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zelta zivtiņām ir spējas mācīties gan asociatīvi, gan vienai no otras barā. Turklāt tās spēj ar redzes palīdzību atšķirt vienu cilvēku no otra, tās spēj atšķirt dažādas formas priekšmetus, krāsas un skaņas.[17] Akvāriju īpašnieki noteikti ir pamanījuši, ka zelta zivtiņas, ieraugot savu saimnieku, draudzīgi peld tuvāk pie akvārija stikla sienas, priecīgi izmet riņķus vai bāž mutītes laukā no ūdens, gaidot barību. Zelta zivtiņas var arī iemācīt ņemt barību no rokas. Ar gardumu palīdzību tām var iemācīt pat izpildīt vienkāršus trikus.[18]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zelta karūsa ir visēdāja un barojas ar augiem, ūdens kukaiņiem, kukaiņu kāpuriem, nelieliem vēžveidīgajiem, zooplanktonu un detrītu.[6] Akvārijos zelta zivtiņas parasti baro ar speciālo sauso zivju barību, kā arī ar dzīviem kukaiņu kāpuriem.[2][6]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai zelta karūsas mātītei attīstītos veselīgi ikri, tai ir nepieciešams ziemas aukstā ūdens periods. Nārsto seklumā starp augiem, ļoti bieži uz ūdenī augošām un atkailinātām vītolu saknēm. Nārsta aktivitāte sākas īsi pirms rītausmas un beidzas pēcpusdienā, kad ūdens temperatūra ir 15—20°C. Raksturīgs porciju nārsts 3—10 piegājienos ar 8—10 dienu starplaiku.[2][3] Ikri ir lipīgi un pielīp pie zemūdens augiem un citiem priekšmetiem zem ūdens. Lai ikri un mazuļi attīstītos, nepieciešams siltāks ūdens nekā nārstošanas laikā.[2] Zelta karūsa retumis hibridizējas ar karpu.[3] Dzīves ilgums 6—7 gadi, bet garākais zināmais savvaļas zelta karūsas mūžs ir bijis 30 gadi.[5] Zelta zivtiņas nebrīvē dzīvo daudz ilgāk, sasniedzot samērā bieži 20 gadu vecumu, bet vecākā zināmā zelta zivtiņa ir sasniegusi 40 gadu vecumu.[2][3][19]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ RīgasZoo: Karūsa zelta[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 IUCN: Carassius auratus
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 FishBase: Carassius auratus (Linnaeus, 1758) Goldfish
- ↑ Wildlife and Natural Resource Management: Land management, Land management[novecojusi saite]
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Cabi: Carassius auratus auratus (goldfish) Arhivēts 2020. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē. Retrieved 2016-29-06.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 ADW: Carassius auratus
- ↑ ITIS: Carassius gibelio (Bloch, 1782)
- ↑ FishBase: Carassius gibelio (Bloch, 1782) Prussian carp
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 Background information about goldfish Bristol Aquarists' Society. Retrieved 2006-07-28.
- ↑ 10,0 10,1 Fish Information Sheet: Goldfish Carassius auratus (Linnaeus, 1758)
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 11,5 11,6 «Nutrafin Aquatic News». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 10. martā.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 Roots, Clive (2007). Domestication. Westport: Greenwood Press. pp. 20–21. ISBN 978-0-313-33987-5.
- ↑ Smartt, Joseph (2001). Goldfish varieties and genetics: A handbook for breeders. Oxford: Blackwell Science. p. 21. ISBN 978-0-85238-265-3.
- ↑ 14,0 14,1 Nicolae Sfetcu "Fish & Fishing"
- ↑ «Giant goldfish 'simply amazing'». BBC News. 2008. gada 17. aprīlis. Skatīts: 2010. gada 17. jūlijs.
- ↑ «Evolution and Varieties of Goldfish». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. janvārī. Skatīts: 2015. gada 2. augustā.
- ↑ Temporal discrimination learning of operant feeding in goldfish (Carassius auratus)
- ↑ «Send Your Fish to School». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 31. decembrī. Skatīts: 2017. gada 11. martā.
- ↑ It's o-fish-al! Fred and George steal world's oldest goldfish crown from 38-year-old Splash