Vetseke
|
Vetseke no Kokneses (latīņu: rex Vetseke de Kukonoyse, Wetseke, Vesceka, miris 1224. gada augustā Tērbatā), pazīstams arī kā Vjačko, Vlačko vai Viesceķis, bija Kokneses ķēniņš 13. gadsimta sākumā. Pēc Indriķa hronikas datiem viņš bija piederīgs krievu pareizticīgai ticībai, latīniski dēvēts par regulus jeb ķēniņu.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis laika periodā starp 1175. un 1180. gadu. Vairums mūsdienu vēsturnieku uzskata, ka Kokneses ķēniņš Vetseke cēlies no vikingu pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas un viņa tēvs bija Polockas kņazs Boriss Davidovičs, kas valdīja aptuveni 1180. — 1186. gadā. Tiek uzskatīts, ka Jersikas karalis Visvaldis bija viņa brālis. Iespējams, ka Polockas kņazs savu mazgadīgo dēlu jau pirms 1186. gada iecēlis par latgaļu valsts Kokneses valdnieku, atbilstoši tā laika tradīcijām. Līdz 1207. gadam viņš varēja būt Polockas kņaza Vladimira Vseslaviča vasalis, bet pēc tam noslēdza pret lietuviešiem vērstu savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.
1207. gadā bīskapa Lielvārdes vasalis Daniēls sāka naidoties ar Kokneses vasali Vetseki. Daniels organizēja vācu bruņinieku nakts uzbrukumu Kokneses pilij, izlaupīja to un pašu Vetseki ieslēdza važās. Lai neizraisītos sarežģījumi ar Polocku, bīskaps Alberts gan pavēlēja atbrīvot Vetseki, bet Koknesē novietoja vācu bruņinieku nodaļu, kas sāka mūrēt jaunu cietoksni. Drīz vien Vetseke ar saviem karavīriem uzbruka bruņiniekiem, tos iznīcināja un savu koka pili nodedzināja, bet, baidīdamies no vācu turpmākās vardarbības, devās uz Krievzemi.
Vetsekem izdevās nostiprināties Tērbatas pilī un veikt vairākus uzbrukumus krustnešu spēkiem. Iespējams, ka viņš ar savu karadraudzi 1210. gadā piedalījās Novgorodas kņaza Mstislava un viņa brāļa Pleskavas kņaza Vladimirs uzbrukumā Otepē pilij, tāpat 1217. gada kaujā pie Otepē, kad ugauņi padevās un piekrita kristīties ortodoksajā ticībā, kā arī Puides kaujā 1218. gada vasaras beigās. 1218. gada par Novgorodas kņazu kļuva Svjatoslavs Mstislavičs, kopā ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču piedalījās 1218. gada karagājienā uz Cēsīm.
Ap 1222. gadu kņazs Vladimirs Mstislavičs kļuva par Polockas kņazu, jādomā, ka šajā laikā Vetseke tika iecelts par Tērbatas ķēniņu (latīņu: rex Viesceke), kuru atbalstīja Polockas, Novgoroda, Vladimiras—Suzdaļas kņaziste un citas krievu kņazistes. Iespējams arī, ka viņu atbalstīja arī Dānijas karalis Valdemārs II, kas pa mātes līniju bija cēlies no varjagu—rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem.
Viņa mērķis bija pakļaut savai varai arī citas Igaunijas zemes un radīt pretspēku Igaunijas bīskapijas veidošanai ar bīskapa Alberta brāli Hermani kā bīskapu. Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki ar līvu un latgaļu vasaļu karavīriem bīskapa Alberta vadībā aplenca pili, kurā bija sapulcējušies krustnešu pretinieki no visas Līvzemes un Igaunijas. Ķēniņam Vetsekem piedāvāja padoties, taču viņš atteicās un krita kaujā, aizstāvot Tērbatas pili. Viņš esot ar savu zirgu meties no nocietinājumu vaļņa liesmās, kas apņēmušas pili.
Viņa meita Sofija (mirusi pēc 1269.) esot 1229. gadā kļuvusi par Kokneses vasaļa Dītriha (Dietrich van Kakenhausen) sievu, pēc kura nāves otrreiz 1254. gadā apprecējusies ar Bernardu no Heijes (Bernard de Heye). Vetsekes mazmeita Sofija von Kokenhūzena apprecējusies ar Johanu fon Tīzenhauzenu (Johannes de Thisenhus), kuru pēcnācēji saņēma Koknesi kā lēni no Livonijas bīskapa Nikolaja.
Krievu rakstnieks—fantasts Kirs Buličevs ir izmantojis Vetsekes dzīves notikumu faktus savā zinātniski—fantastiskajā garstāstā "Brīnumdara nolaupīšana" (1979).[1]
13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki ķēniņa Vetsekes laikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Ķēniņš Vetseke sākotnēji bija Polockas kņaza Vladimira vasalis, bet pēc miera līguma ar Livonijas bīskapu Albertu viņš kļuva par Alberta vasali. Mūža beigās viņš bija Novgorodas kņaza vasalis.
Kokneses Vetsekes pēcteči
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No Vetsekes pēcnācējiem ir zināms tikai viens bērns — meita Sofija (mirusi ap 1279.), kas apprecējās ar Kokneses Teoderiku jeb Dītrihu (Theodericus, miris 1257.). Vetsekes mazmeita Sofija apprecējās ar Johanu no Tīzenhūzas (Johannes de Thisenhus, miris 1279.), kura tēvs Engelberts tiek uzskatīts par Tīzenhauzenu dzimtas aizsācēju Livonijā.
Pēc dažu ģenealogu uzskata Kokneses ķēniņš Vetseke bija Polockas kņazu dzimtas atvase Vlačko (Wlazko von Polotzk), un tiek uzskatīts par Nīderlandes karalienes Beatrikses (dzimusi 1938.) 20. paaudzes vecvectēvu.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Polockas Rurikīdu dzimtas ģenealoģija no lapas roskildehistorie.dk
- Vjačko Kokneses—Polockas ģimenes ģeneoloģija (angliski, somiski)
- Polockas Rurikīdu dinastija no lapas genealogy.euweb.cz
Priekštecis: nezināms |
Kokneses ķēniņš Vetseke pirms 1203. gada - 1207. gads |
Pēctecis: viņa zemes sadalīja Livonijas bīskapijas vasaļiem | ||
Priekštecis: Volodars no Minskas (1167-1184) Ginvils (Jurijs) (1192 — 1199) |
Polockas kņazs Vladimirs Vseslavičs (1184 - 1216) Dažu kņazu valdīšanas gadi nav precīzi zināmi |
Pēctecis: Boriss II Vseslavičs (1216 — 1222) | ||
Priekštecis: Jaroslavs II Vsevolodovičs (1221—1223) |
Novgorodas kņazs Vsevolods Jurjevičs (Dmitrijs) (1223-1224) Dažu kņazu valdīšanas gadi nav precīzi zināmi |
Pēctecis: Jaroslavs II Vsevolodovičs (1224 — 1228) | ||
Priekštecis: Bertolds (1196 - 1198) |
Livonijas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens (1199-1229) |
Pēctecis: Nikolajs fon Nauens (1229 - 1253) | ||
Priekštecis: nav |
Zobenbrāļu Ordeņa mestri Venno (1204 - 1209) Folkvins (1209 - 1236) |
Pēctecis: Livonijas Ordeņa mestri Hermans Balke (1237-1239) | ||
Rurika dinastijas valdnieks | ||||
---|---|---|---|---|
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
Priekštecis: nezināms |
Kokneses ķēniņš pirms 1203—1207 |
Pēctecis: Livonijas bīskapa vasaļi | ||
Priekštecis: nezināms |
Tērbatas ķēniņš 1223—1224 |
Pēctecis: Tērbatas bīskaps Hermanis fon Bukshēvdens (1224—1248) |