[go: up one dir, main page]

Pāriet uz saturu

Valdis Dombrovskis

Vikipēdijas lapa
Valdis Dombrovskis
Valdis Dombrovskis 2023. gadā
Eiropas Komisijas izpildviceprezidents un ES komisārs Finanšu pakalpojumu jautājumos
Amatā
2019. gada 1. decembris — pašlaik
Prezidents Urzula fon der Leiena
Priekštecis amats nodibināts
ES komisārs Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgus savienības jomā
Amatā
2016. gada 16. jūlijs — 2020. gada 12. oktobris
Prezidents Žans Klods Junkers
Urzula fon der Leiena
Priekštecis Džonatans Hills
ES komisārs eiro un sociālā dialoga jomā
Amatā
2014. gada 1. novembris — 2016. gada 16. jūlijs
Prezidents Žans Klods Junkers
Priekštecis Jirki Katainens[a]
Latvijas Republikas Ministru prezidents
Amatā
2009. gada 12. marts — 2014. gada 22. janvāris
Prezidents Valdis Zatlers
Andris Bērziņš
Priekštecis Ivars Godmanis
Pēctecis Laimdota Straujuma
Latvijas Republikas finanšu ministrs
Amatā
2002. gada 7. novembris — 2004. gada 9. marts
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Einars Repše
Priekštecis Gundars Bērziņš
Pēctecis Oskars Spurdziņš

Dzimšanas dati 1971. gada 5. augustā (53 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Politiskā partija
Tēvs Leons Dombrovskis
Dzīvesbiedrs(-e) Ārija Dombrovska
Profesija fiziķis, ekonomists
Augstskola
Paraksts

  • ^a Kā ekonomikas un monetāro lietu un eiro komisārs

Valdis Dombrovskis (dzimis 1971. gada 5. augustā Rīgā) ir latviešu fiziķis, ekonomists un politiķis, pārstāvot partiju "Vienotība" (iepriekš "Jaunais laiks"). Bijis Latvijas Republikas Saeimas deputāts, finanšu ministrs (2002—2004), Eiropas Parlamenta deputāts, Latvijas Republikas Ministru prezidents (2009—2014).

Eiropas Komisijas viceprezidents un komisārs Žana Kloda Junkera vadītajā Eiropas Komisijā, Eiropas Komisijas izpildviceprezidents un Eiropas Savienības komisārs Urzulas fon der Leienas komisijā.

Dzimis 1971. gadā Rīgā, 1989. gadā absolvēja Rīgas 58. vidusskolu. Studēja Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1989—1993), iegūstot fizikas bakalaura grādu. Līdztekus studēja Rīgas Tehniskajā universitātē, 1995. gadā ieguva inženierzinātņu bakalaura grādu ekonomikā. Turpinot studijas Latvijas Universitātē maģistratūrā, sava darba eksperimentālo daļu izstrādāja Maincas Universitātes Fizikas fakultātē (1995—1996). No 1997. līdz 1998. gadam studēja doktorantūrā Mērilendas Universitātes Elektrotehnikas fakultātē.

No 1993. līdz 1997. gadam V. Dombrovskis strādāja par zinātnisko līdzstrādnieku un laborantu Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā un Pusvadītāju fizikas katedrā, Maincas Universitātes Fizikas institūtā, kā arī Mērilendas Universitātes Elektrotehnikas fakultātē. Pēc atgriešanās dzimtenē 1998. gadā V. Dombrovskis sāka strādāt Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldē kā makroekonomikas analīzes speciālists. 1999. gadā kļuva par Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vecāko ekonomistu, 2000. gadā — par Monetārās politikas pārvaldes galveno ekonomistu.

2018. gadā V. Dombrovskis ziedoja Latvijas Universitātes fondā 1500 eiro, piešķirot 3 vienreizējas Valda Dombrovska Izcilības stipendijas Latvijas Universitātes eksakto zinātņu bakalaura studentiem.[1]

Politiskā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gadā V. Dombrovskis iesaistījās politikā un bija viens no partijas "Jaunais laiks" dibinātājiem (tās izveidotājs un vadītājs Einars Repše līdz 2001. gadam bija Latvijas Bankas prezidents, līdz ar to V. Dombrovska priekšnieks), kļuva par partijas valdes locekli un tā paša gada rudenī tika ievēlēts 8. Saeimā.

2002. gada novembrī Saeima viņu apstiprināja par finanšu ministru E. Repšes valdībā. 2004. gada martā līdz ar valdības demisiju viņš zaudēja finanšu ministra amatu un atgriezās Saeimā. 2004. gada jūnijā V. Dombrovski ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputātu,[2] šo amatu viņš ieņēma līdz kļūšanai par Ministru prezidentu 2009. gadā. No 2004. gada decembra līdz 2006. gada aprīlim V. Dombrovskis bija arī ekonomikas ministra padomnieks.[3] 2007. gada decembrī V. Dombrovskis bija partijas "Jaunais laiks" Ministru prezidenta amata kandidāts, tomēr šajā amatā ievēlēja Ivaru Godmani.[2]

Ministru prezidenta amatā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2009. gada 26. februārī, sešas dienas pēc I. Godmaņa atkāpšanās, Valsts prezidents Valdis Zatlers izvirzīja V. Dombrovski Ministru prezidenta amatam.[2][4] 12. martā 9. Saeima apstiprināja V. Dombrovski šajā amatā.[5] Valdības pirmajos darbības mēnešos Ministru prezidents pats ieņēma arī Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministra amatu līdz tā likvidācijai.

2010. gada martā Tautas partija izstājās no koalīcijas un atsauca savus ministrus no valdības, līdz ar to V. Dombrovskis kļuva par mazākuma valdības vadītāju. Tomēr valdība krīzes apstākļos darbojās salīdzinoši veiksmīgi un vasaras beigās Latvijas ekonomika sāka uzrādīt atjaunošanās pazīmes. Šajā situācijā V. Dombrovskis tika izvirzīts kā partiju apvienības "Vienotība" līderis un Ministru prezidenta amata kandidāts 10. Saeimas vēlēšanās, kas notika 2. oktobrī. Saraksts guva uzvaru vēlēšanās, iegūstot 33 vietas parlamentā, bet Ministru prezidents V. Dombrovskis bija vēlētāju visvairāk atbalstītais kandidāts, Vidzemes vēlēšanu apgabalā savācot 77 168 plusiņus vēlēšanu biļetenos.[6] Uzreiz pēc vēlēšanām V. Dombrovskis sāka sarunas par jaunas valdības izveidi un 10. Saeimas pirmajā darba dienā 2010. gada 2. novembrī Valsts prezidents V. Zatlers uzaicināja viņu sastādīt jaunu Ministru kabinetu. Saeimas ārkārtas sēdē 2010. gada 2. novembrī jaunā valdība tika apstiprināta ar 63 balsīm par. Valdībā V. Dombrovskis ieņēma ne vien Ministru prezidenta, bet arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra krēslu, līdz brīdim, kad, saskaņā ar valdības deklarāciju, šis ministra amats tiks apvienota ar vides ministra amatu kopējā ministrijā.

2011. gadā 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās bija partijas "Vienotība" Ministru prezidenta amata pretendents un vēlētāju visatbalstītākais kandidāts "Vienotības" sarakstā, tika ievēlēts 11. Saeimā no Vidzemes vēlēšanu apgabala. Pēc ilgām un sarežģītām sarunām par koalīcijas veidošanu, Valsts prezidents Andris Bērziņš V. Dombrovski uzaicināja veidot valdību. Viņš kļuva par pirmo, kurš vadījis trīs valdības pēc kārtas.[7] 2013. gada augustā Dombrovskis kļuva par Ministru prezidenta amatā visilgāk nostrādājušo personu kopš neatkarības atjaunošanas.[8]

2013. gada 27. novembrī V. Dombrovskis paziņoja par atkāpšanos no Ministru prezidenta amata, "uzņemoties politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju".[9] 2014. gada 22. janvārī viņu amatā nomainīja Laimdota Straujuma.

Eiropas Savienības komisāra amatā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās ievēlēts Eiropas Parlamentā. 2014. gada septembrī tika izvirzīts kā kandidāts uz Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu ar atbildību par eiro un sociālo dialogu Žana Kloda Junkera komisijā un apstiprināts šajā amatā.[10] V. Dombrovska vietu Eiropas Parlamentā ieņēma Inese Vaidere. Pēc referenduma par Apvienotās Karalistes dalību Eiropas Savienībā rezultātu paziņošanas 2016. gada 25. jūnijā ES Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgus savienības komisārs lords Džonatans Hills paziņoja par savu atkāpšanos no amata,[11][12] un V. Dombrovskis pārņēma Dž. Hilla amata pienākumus.[13][14]

2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās V. Dombrovskis, pārstāvot apvienības "Jaunā Vienotība" sarakstu, atkal tika ievēlēts Eiropas Parlamentā. Pēc ievēlēšanas viņš ieņēma Eiropas Komisijas izpildviceprezidenta amatu un Eiropas komisāra finanšu pakalpojumu jautājumos amatu Urzulas fon der Leienas komisijā. V. Dombrovska vietu Eiropas Parlamentā ieņēma Inese Vaidere. Pēc par tirdzniecību atbildīgā Īrijas komisāra Fila Hogana atkāpšanās no amata 2020. gada augustā V. Dombrovskis pārņēma arī viņa pienākumus Eiropas Komisijā. Septembra sākumā U. fon der Leiena paziņoja, ka virza V. Dombrovski kā pastāvīgu komisāru šajā ietekmīgajā amatā.

2024. gada Eiropas Parlamentā vēlēšanās V. Dombrovski kā apvienības "Jaunā Vienotība" līderi ievēlēja Eiropas Parlamentā, gūstot vislabākos panākumus no visiem vēlēšanu kandidātiem. Drīz pēc tam viņš nolika deputāta mandātu, lai pretendētu uz Eiropas komisāra amatu, un viņa vietu parlamentā atkal ieņēma I. Vaidere.[15] 2024. gadā Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena viņu nominēja Ekonomikas un ražīguma komisāra amatam.

Apbalvojumi un pagodinājumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2005. gadā par ieguldījumu Latvijas interešu aizstāvībā Eiropas Savienībā un finansiāli sabalansētas Eiropas veidošanā atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.[16] Otro reizi Eiropas Gada cilvēka Latvijā balvu saņēmis 2013. gada 17. decembrī kā politiķis, ar kuru var lepoties gan Latvijas, gan Eiropas līmenī un kuram piemīt augsta atbildības sajūta un morālā stāja krīzes situācijās.[17]

2011. gada 4. decembrī saņēmis vācu ekonomista Frīdriha Augusta fon Hajeka fonda (Friedrich August von Hayek Stiftung) starptautisko balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas finanšu un ekonomiskās stabilitātes atjaunošanā.[18]

2012. gada maijā apbalvots ar Igaunijas I šķiras Māras Zemes krusta ordeni. 2012. gada 24. jūlijā saņēmis Amerikas Studiju Fonda iedibināto Vašeka un Marijas Polāku vieslektora balvu par valdības vadītāja amatā paveikto finanšu krīzes pārvarēšanai. Šī balva dibināta 1995. gadā, lai godinātu Centrālās un Austrumeiropas līderus par viņu ieguldījumu demokrātijas un ekonomisko reformu īstenošanā reģionā. 2000. gadā šo balvu saņēma bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Balvu iepriekš saņēmuši arī Čehijas prezidents Vaclavs Klauss, Polijas prezidents Lehs Valensa, Igaunijas premjers Marts Lārs, Lietuvas prezidents Valds Adamkus, Igaunijas premjers Andrus Ansips, Polijas premjers Donalds Tusks un citi.[19]

2013. gada septembrī apbalvots ar Somijas I šķiras Baltās rozes ordeni. Tā paša gada 8. novembrī saņēmis Baltijas Asamblejas medaļu par izcilu ieguldījumu Baltijas vienotības stiprināšanā un Baltijas valstu sadarbības veicināšanā.[20]

2014. gada novembrī saņēma II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[21] 2019. gada februārī saņēmis Ukrainas II šķiras Jaroslava Gudrā ordeni.[22]

  • Latvijas tautsaimniecības vēsture. (līdzautors, 2017)
  • Atgriešanās un izaugsme Eiropā: Divdesmit pieci gadi Latvijas ārpolitikā Latvijas prezidentu, premjeru, ministru un diplomātu esejās. (līdzautors, 2016)
  • Anders Aslund, Valdis Dombrovskis. How Latvia came through the financial crisis. Washington: Peterson Institute for International Economics, 2011 (latviskais tulkojums: Anderss Oslunds, Valdis Dombrovskis. Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi. Rīga: Ekonomistu Apvienība-2010, 2012)
  • V. Dombrovskis. State Revenue Service on its way to service institution. International conference The role of tax administration and customs in national economy, Riga 2003
  • P. Kunz, V. Dombrovskis, G. Huber. Aufgelöste J2 Spektren mit Breitbandigen Lasern. Verhandlungen der Deutsche Physikalische Gesellschaft. Mainz, 1997[23]
  1. «Valdis Dombrovskis». www.fonds.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-08-10. Skatīts: 2020-05-12.
  2. 2,0 2,1 2,2 «Zatlers nominē Dombrovski». TvNET. 26.02.2009.
  3. «Valda Dombrovska biogrāfija». valdisdombrovskis.lv.
  4. «Zatlers premjera amatam virza Dombrovski». Delfi. 26.02.2009.
  5. «Apstiprina Dombrovska valdību». Delfi. 12.03.2009.
  6. 2010. gada 10.Saeimas vēlēšanas VIENOTĪBA Vidzemes apgabals Arhivēts 2010. gada 11. novembrī, Wayback Machine vietnē. Centrālā vēlēšanu komisija
  7. «Mums ir jauna valdība; Dombrovskim jau trešā reize». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 25. oktobrī.
  8. Dombrovskis kļūst par visilgāk premjera amatā nostrādājušo valdības vadītāju
  9. Lāsma Grundule. «Dombrovskis atkāpjas no amata - VIDEO». Diena.lv, 2013. gada 27. novembrī. Skatīts: 2013. gada 27. novembrī.
  10. «Dombrovskis iegūst EK viceprezidenta amatu ar atbildību par eiro un sociālo dialogu». Delfi.lv. 2014. gada 10. septembrī. Skatīts: 2014. gada 10. septembrī.
  11. «Statement on the Decision of Commissioner Lord Hill to resign from the European Commission». Skatīts: 2016. gada 25. jūnijs.
  12. «EU referendum: UK's EU commissioner Lord Hill to resign».
  13. «No amata atkāpies britu eirokomisārs Džonatans Hils». lsm.lv. 2016. gada 25. jūnijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 9. augustā.
  14. «Dombrovskis takes over British commissioner's job». LSM. eng.lsm.lv. 2016. gada 25. jūnijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. augustā. Skatīts: 2016. gada 26. jūnijs.
  15. «Dombrovskis atteicies no eiroparlamentārieša mandāta; viņa vietā būs Vaidere». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2024-07-15.
  16. Eiropas Gada cilvēks Latvijā — Valdis Dombrovskis Delfi (09.12.2005.)
  17. Eiropas cilvēka Latvijā titulu iegūst Dombrovskis Apollo (17.12.2013.)
  18. «Friedrich August von Hayek Stiftung Preisverleihung 2011». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 12. maijā.
  19. «The Vašek and Anna Maria Polák Charitable Foundation Lecture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. martā. Skatīts: 2012. gada 12. oktobrī.
  20. Baltic Assembly Medal recipients 2012[novecojusi saite]
  21. vestnesis.lv. «Par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu un… - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2020-08-05.
  22. «Valdis Dombrovskis. Biografija». www.valdisdombrovskis.lv. Skatīts: 2020-08-05.
  23. CURRICULUM VITAE europarl.europa.eu

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Gundars Bērziņš
Latvijas Republikas finanšu ministrs
2002. gada 7. novembris2004. gada 9. marts
Pēctecis:
Oskars Spurdziņš
Priekštecis:
Ivars Godmanis
Latvijas Republikas Ministru prezidents
2009. gada 12. marts2014. gada 22. janvāris
Pēctecis:
Laimdota Straujuma
Priekštecis:
Ainars Baštiks
Latvijas bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrs
2009. gada 12. marts2009. gada 30. jūnijs
Pēctecis:
amats likvidēts
Priekštecis:
Dagnija Staķe
Latvijas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs
2010. gada 3. novembris2011. gada 1. janvāris
Pēctecis:
amats likvidēts
Priekštecis:
Jirki Katainens
(kā ekonomikas un monetāro lietu un eiro komisārs)
ES komisārs eiro un sociālā dialoga jomā
2014. gada 1. novembris — pašlaik
Pēctecis:
amatā
Priekštecis:
Andris Piebalgs
ES komisārs no Latvijas
2014. gada 1. novembris — pašlaik
Pēctecis:
amatā