Skelets
Skelets (grieķu: σκελετός — 'izžāvēts') ir bioloģiska sistēma, kas pilda dzīvo organismu balsta funkciju. Biežāk šo terminu attiecina uz dzīvnieku ķermeņa uzbūvi, tomēr par skeletu var saukt arī auga stumbra un galveno zaru kopumu.[1]
Citoskelets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Citoskelets (grieķu: kytos — 'šūna') piešķir šūnām formu un stabilitāti, nodrošina šūnu kustības un organoīdu pārvietošanos. Funkciju ziņā to var salīdzināt ar dzīvnieku kauliem un muskuļiem. Tas ir kā tīkls, kas caurauž visu citoplazmu un ir veidots no tieviem olbaltumvielu pavedieniem ― mikrofilamentiem, starpfilamentiem un mikrocaurulītēm.[2] Ar citoskeleta palīdzību, šūnās notiek arī vielu transports. Bez tam tas nodrošina signālu pārnešanu no vienas šūnas uz citu. Citoskeleta sastāvā esošās olbaltumvielas šūnas dzīves cikla laikā vajadzības gadījumā var savienot noteiktās struktūrās un pēc tam atkal noārdīt.[3]
Eksoskelets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eksoskelets ir ārējais skelets, kas balsta un aizsargā ķermeni. Tas piešķir ķermenim raksturīgo formu un krāsu, pasargā no ievainojumiem, kavē ūdens atdevi. Visbiežāk tas ir sastopams posmkājiem (tādiem kā zirnekļi, kukaiņi un vēžveidīgie) un citiem bezmugurkaulniekiem (piemēram, gliemjiem). Hitīna eksoskelets netraucē kustībām, taču tas kavē augšanu. Tāpēc posmkāji veco apvalku periodiski nomet un, kamēr jaunais vēl ir mīksts, intensīvi aug. Šajā laikā dzīvnieku mīkstais ķermenis ir neaizsargāts pret plēsējiem. Gliemjiem kalcija karbonāta skelets aug reizē ar dzīvnieku,[4] pie čaulas atveres malas tiek pievienots jauns materiāls, taču nekustīgā čaula traucē dzīvniekam pārvietoties. Tā kā augšana notiek nevienmērīgi, uz čaulas virsmas redzamas sīkas rievas.
Pretēji bieži izplatītam uzskatam, adatādaiņiem nav ārējā skeleta, jo kaļķa plātnītes attīstās zemādas saistaudos. Uz plātnīšu virsmas ir daudz sīku pauguru, pie kuriem piestiprinās skeleta ārējā daļa ― dzelkņi (jūraszvaigznēm) vai adatas (jūrasežiem).[5]
Eksoskeleta veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- hitīna skelets (posmkājiem, foraminīferām)
- kalcija savienojumu skelets (koraļļiem, gliemjiem)
- silīcija dioksīda skelets (kramaļģēm, radiolārijām)
Hitīns ir elastīgs, slāpekli saturošs polisaharīds, kas atrodas posmkāju ķermeņa ārējā apvalkā jeb kutikulā. Hitīnam piesātinoties ar kalcija karbonātu (vēžveidīgajiem un daudzkājiem) vai ar olbaltumvielām (zirnekļiem un kukaiņiem), tas iegūst papildus izturību. Kutikula ir veidota no vairākām plātnēm, atsevišķi katram ķermeņa posmam. Uz posmu robežām tā ir mīksta un maz traucē kustībām, taču kavē augšanu. Lai atbrīvotos no traucējošās ķermeņa segas, periodiski tiek izdalīti īpaši sekrēti, kas šķīdina kutikulas iekšējo slāni. Tas uzsūcas ķermenī, radot materiālu jaunas kutikulas veidošanai, bet atlikušais ārējais slānis pārplīst.[6] Pēc vecās ķermeņa segas nomešanas ādas epitēlija šūnas izdala jaunu hitinizētu kutikulu, kuras sacietēšana ilgst no dažām stundām līdz vairākām dienām. Sakarā ar dzīvi ūdens vidē vēžveidīgajiem, atšķirībā no zirnekļveidīgajiem un kukaiņiem, eksoskeletā nav paša ārējā lipoproteīnu slāņa, kas aizkavē ūdens iztvaikošanu no organisma. Šī īpatnība saglabājas arī nedaudzajām sugām, kas sekundāri pārgājušas dzīvot uz sauszemes. Lai organisms nezaudētu ūdeni, šīs sugas mīt vietās ar paaugstinātu gaisa mitrumu.[5]
Posmkāju ārējais skelets kalpo ne tikai aizsardzībai, bet arī kā virsma muskuļu piestiprināšanai. Uz skeleta iekšējās virsmas ir īpaši izaugumi, pie kuriem piestiprinās muskuļu kūlīši. No hitīna veidotās struktūras ir stingrākas nekā mugurkaulnieku muskuļu cīpslas, tomēr var izstiepties un uzkrāt enerģiju, ko dažas sugas, piemēram, sienāži, izmanto lekšanai. Kāju locītavās kutikula ir plānāka un elastīgāka, kas atvieglo kustības.[7] Nomainot ārējo skeletu, posmkāji daļēji atbrīvojas arī no vielmaiņas galaproduktiem.[8]
Arī vienšūņiem foraminīferām organismu sedz čaula, kuras pamatā ir hitīns. Dažas sugas ar māņkājiņu palīdzību satver un piesaista (aglutinē) ārējam skeletam smilšu graudus, gliemju čaulu daļiņas vai citus sīkus svešķermeņus. Vairumam foraminīferu čaulai ir plāns hitīna pamats, bet tā ir piesātināta ar kalcija karbonātu, retāk ar silīciju vai organiskām vielām. Tā ir izturīga, bet ievērojami vieglāka par aglutinētajām čaulām. Pētot dažāda vecuma nogulumiežus, konstatēts, ka foraminīferas ar aglutinētām čaulām ir evolucionāri senākas.[9]
Citiem vienšūņiem, piemēram, radiolārijām jeb starītēm, eksoskelets sastāv no minerālvielām ― silīcija dioksīda vai stroncija sulfāta. Tas ir izturīgs un viegls, aizsargā ķermeni un ar dažādiem izaugumiem palielina virsmu, kas sekmē peldēšanu ūdenī.[5]
Koraļļu skelets sastāv no kalcija karbonāta, retāk no ragvielai līdzīgas vielas. Ārējais šūnu slānis jeb ektoderma izdala kaļķi, kas kausveidā apņem ķermeni no ārpuses (sešstarkoraļļiem) vai izgulsnējas starp abiem šūnu slāņiem esošajā mezoglejā (astoņstarkoraļļiem). Pateicoties cietajam skeletam, koraļļi var veidot milzīgas kolonijas.
Gliemju eksoskelets var būt veidots kā viengabala vai divvāku čaula, vai arī sastāvēt no plātnītēm. To izdala ķermeņa epitēlija šūnas. Čaulai ir trīs slāņi. Ārējais ir plāns organiskas vielas slānis, kas piešķir čaulai krāsu. Tas nav izturīgs un nereti virsotnes daļā noberžas. Vidējais slānis veidots no kalcija karbonāta kristāliem un piešķir čaulai izturību. Nepieciešamo vielu dzīvnieks iegūst no barības un ūdens. Iekšējais ir perlamutra slānis, kas novērš cietu šķautņu rīvēšanos gar gliemja ķermeni. Zem čaulas nokļuvušie smilšu graudi vai vielmaiņas cietie produkti arī tiek pārklāti ar perlamutru.[6][5] Lai gan čaulai ir aizsargfunkcija, vairākām gliemežu un gandrīz visām galvkāju sugām vērojama tās izzušana. Rezultātā dzīvnieki iegūst lielāku kustīgumu bez traucējoša smaguma.
Eksoskelets var būt ne tikai dzīvniekiem un vienšūņiem, bet arī dažām aļģēm. Kramaļģu šūnas no ārpuses aptver bruņas, kas sastāv no silīcija dioksīda amorfās formas. Parasti bruņas atgādina divus vāciņus, uz kuriem lielākajai daļai šūnu ir dažādas formas izaugumi, kas palielina virsmu un atvieglo aļģes noturēšanos ūdens slānī.[10]
Endoskelets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Endoskelets ir iekšējais skelets, raksturīgs hordaiņiem, daudziem sūkļiem un adatādaiņiem. Tas balsta ķermeni, piešķir stabilitāti un formu, aizsargā iekšējos orgānus, kā arī nodrošina brīvas kustības. Īstais endoskelets attīstās no mezodermas, šāds skeleta veids ir hordaiņiem un adatādaiņiem. Sūkļu skeletam ir citādāka izcelsme.
Sūkļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sūkļu ķermenis sastāv no diviem šūnu slāņiem, starp kuriem atrodas mezogleja ― pusšķidra viela ar tajā izkaisītām atsevišķām šūnām, to starpā arī skeleta veidotājšūnām. Sūkļu minerālskelets sastāv no mikroskopiskām adatām jeb spīkulām, kas veidotas no kaļķa vai silīcija dioksīda. Pēc šīs pazīmes sūkļus klasificē kaļķsūkļos un stiklsūkļos.[11] Vienkāršākos gadījumos adatas nav savstarpēji saistītas, bet var arī saskarties ar galiem un veidot smalku režģveida skeletu. Stiklsūkļiem spīkulas bieži ir saplūdušas kopā un veido cietu, bet trauslu struktūru.[12] Dažiem sūkļiem skeletu veido organiska viela ― spongīns, kas pēc savām īpašībām atgādina ragvielu. Tādā gadījumā mezoglejā izveidojas šķiedru tīkls, kas piešķir sūkļa ķermenim elastību.
Sastopamas arī sugas pilnīgi bez skeleta, bet šo organismu izmēri ir ļoti sīki. Iespējams, ka bez skeleta atbalsta sūkļi nevar izaugt lieli.[5] Pretstatā stiklsūkļu un spongīnsūkļu izmēri gan augstumā, gan diametrā var sasniegt aptuveni 1 metru.[12]
Adatādaiņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Adatādaiņu skelets sastāv no kalcija karbonāta un magnija oksīda plātnītēm. Tās atrodas zem epidermas — mezodermā. Šīs plātnītes spēj augt visos virzienos, tāpēc dzīvniekam zaudējot kādu no saviem locekļiem, tas var izaugt no jauna. Tāpat kā mugurkaulniekiem, skelets aug kopā ar visu ķermeni. Jūras ežiem skelets ir spēcīgāk attīstīts nekā pārējām adatādaiņu klasēm. Ar iekšējām plātnītēm ir kustīgi savienotas ārējās piedevas ― adatas.[5] Līdz ar to skeletam ir ne tikai balsta un aizsargfunkcija, bet tas palīdz nodrošināt dzīvnieka pārvietošanos.
Hordaiņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hordaiņu tipa dzīvniekiem embrionālās attīstības laikā balsta funkciju veic elastīga stiegra ― horda, kas stiepjas visā ķermeņa garumā. Bezgalvaskausaiņu apakštipa pārstāvjiem (lancetniekiem) tā saglabājas visu mūžu, bet daudziem mugurkaulniekiem jeb galvaskausaiņiem to nomaina no skriemeļiem veidots mugurkauls.[6] Hordaiņu skelets ir savienots ar muskulatūru un veido balsta-kustību orgānu sistēmas pasīvo daļu. Lielākajai daļai mugurkaulnieku, kauli ir galvenie skeleta elementi. Nākamie svarīgie elementi ir skrimšļi, kas zīdītājiem atrodas, galvenokārt, locītavās. Turpretim citiem dzīvniekiem, piemēram, skrimšļzivīm, no skrimšļaudiem ir veidots viss skelets. Mugurkaulnieku skelets ne tikai veic balsta funkciju un aizsargā iekšējos orgānus, bet arī piedalās organisma vielmaiņā ― uzkrāj kalciju, fosforu un citus ķīmiskos elementus.
Mugurkaulniekiem izšķir ass skeletu (mugurkaulu), galvaskausu, ekstremitāšu un to joslu skeletu. Dažreiz endoskeletu papildina labi attīstīts ārējais skelets, piemēram, kaula zvīņas vai bruņas. Lai gan mugurkaulnieku skeletiem ir daudz līdzību, tie atšķiras dažādu klašu pārstāvjiem, vai arī ieguvuši izmaiņas, dzīvniekiem pielāgojoties noteiktam dzīves veidam.
Zivis
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
 |
Cikloīdās zvīņas
| |
 | |
Ktenoīdās zvīņas
| |
Zivju skelets sastāv no skrimšļiem (skrimšļzivīm) vai no kauliem (kaulzivīm). Kā ass skelets pieaugušiem dzīvniekiem funkcionē no skriemeļiem sastāvošs mugurkauls, ar kuru nekustīgi savienots galvaskauss. Mugurkaulam ir vidukļa un astes nodalījums, pie vidukļa skriemeļu sānizaugumiem piestiprinātas tievas ribas. Galvaskausam ir smadzeņu kapsula un viscerālā daļa, kurā ietilpst žokļi un žaunu loki. Uz žokļiem, aukslēju kauliem un lemeškaula atrodas zobi, kuri dzīves laikā atjaunojas. Zobu daudzums, forma un izvietojums atkarīgs no zivs barošanās veida.[6] Kaulzivīm ir kustīgi žaunu vāki un žaunu loki, kas nodrošina ūdens plūsmu gar žaunām arī laikā, kad zivs nepeld. Kaula elementi balsta zivs spuras. Arī skrimšļzivju muguras spuras kļuvušas cietas, jo elastīgais skrimslis ir piesātināts ar minerālvielām.
Ādas aizsardzību nodrošina zvīņas. Skrimšļzivīm ir mikroskopiskas plakoīdās zvīņas, veidotas no dentīna plātnītes ar blīvāku emaljas dzelkni vidū (no šīm vielām sastāv zīdītāju zobi). Tās daļēji ir iegremdētas ādā ar platāko daļu uz āru, kas ķermenim piešķir raupju struktūru. Dažu sugu rajām ir atsevišķas lielas, dzelkņainas zvīņas. Kaulzivīm ir divējādas zvīņas ― ar gludu ārējo malu (cikloīdās) vai ar zobainu malu un asu virsmu (ktenoīdās). Zvīņu viena mala ir iegremdēta ādā, bet otra vērsta uz āru un daļēji pārsedz blakus esošās, kā rezultātā rodas gluda ķermeņa sega.[12] Zvīņas aug visu zivs dzīves laiku. Intensīvas barošanās un augšanas laikā zvīņām veidojas platākas un gaišākas joslas, bet lēnākas augšanas periodā tās ir šaurākas un tumšākas. Ja, mehāniski traumējot, daļa zvīņu tiek zaudētas, tās spēj reģenerēties.[6]
Abinieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Abiniekiem ir mazāk kaulu nekā citu mugurkaulnieku uzbūvē. Ass skeletam ir četri nodalījumi: kakla, vidukļa, krustu un astes. Lai gan kakla nodalījumā ir tikai viens skriemelis, tomēr tas nodrošina galvas kustīgumu gan horizontālā, gan vertikālā plaknē.[6] Pie vidukļa nodalījuma ir īsi ribu aizmetņi. Dažādām sugām ir ļoti atšķirīgs astes skriemeļu skaits: astainajiem abiniekiem tie ir 22―36, bet bezastainajiem apmēram 12, kas saplūduši vienā kopīgā kauliņā. Astainajiem abiniekiem ir īsas vienāda garuma kājas, bet bezastainajiem abiniekiem, salīdzinājumā ar priekškājām, ir garas un muskuļotas pakaļkājas, kas labi piemērotas lekšanai. Ir arī bezkājainie abinieki, kuriem kopējais muguras skriemeļu skaits sasniedz 200―300.[13]
Abinieku galvaskausam ir saplacināta forma. Pieaugušā stāvoklī tas saglabā diezgan daudz skrimšļa. Uz žokļu kauliem ir sīki zobi, kas daļai sugu, piemēram, krupjiem, reducējas.
Rāpuļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rāpuļu iekšējais skelets veidots no kauliem un ir daudz izturīgāks nekā abiniekiem. Mugurkaulam ir 5 nodalījumi: kakla, krūšu, jostas, krustu un astes. Vairāki kakla skriemeļi nodrošina galvas kustīgumu, kas atvieglo barības ieguvi un orientēšanās spēju. Pie krūšu skriemeļiem piestiprināto ribu gali vēderpusē savienojas ar krūšu kaulu, veidojot krūšukurvi (čūskām nav krūšukurvja). Arī jostas skriemeļiem ir ribas, bet tās nesniedzas līdz krūšu kaulam. Krustu nodalījumā ir tikai divi skriemeļi, pie tiem piestiprinās iegurņa kauli, bet astes nodalījumā var būt 15―40 skriemeļi, kuru izmēri virzienā uz astes galu pakāpeniski samazinās.[13] Daudzām ķirzaku sugām piemīt aizsargreflekss uzbrukuma gadījumā nomest asti. Ja uzbrucējs ir satvēris dzīvnieku aiz astes, tās gals notrūkst, jo skrimšļa starpslānis sadala astes skriemeļa ķermeni divās daļās. Šādi vājie punkti jeb lūzuma plaknes ir vairākās vietās. Arī muskuļi izkārtoti tā, lai varētu viegli atdalīties. Šo parādību sauc par autotomiju. Aste ataug vairāku nedēļu vai pat mēnešu laikā, tomēr nesasniedz iepriekšējo garumu. Arī zvīņu izkārtojums un krāsa atšķiras no sākotnējās. Dzīves laikā ķirzaka var nomest asti vairākkārt. Atšķirībā no zīdītājiem, rāpuļu ekstremitātes atrodas ķermeņa sānos, tādēļ pārvietojoties dzīvnieks gāzelējas. Pārvietošanās laikā astes nodalījums palīdz saglabāt līdzsvaru. Daudziem rāpuļiem pēc dzimumgatavības sasniegšanas kauli nepārtrauc augt, tāpēc vecāki īpatņi var sasniegt ļoti lielus ķermeņa izmērus salīdzinājumā ar citiem savas sugas pārstāvjiem.[12]
Čūskām ribu gali nav savienoti un netraucē norīt lielāku medījumu. Tie balstās uz vēdera vairogiem, kas ir svarīgi pārvietojoties. Čūskām un bezkāju ķirzakām skriemeļu skaits ir daudz lielāks nekā citiem rāpuļiem un iedalās tikai divos nodalījumos ― vidukļa un astes. Ja dažādām četrkājaino rāpuļu sugām kopējais skriemeļu skaits ir 50―80, tad bezkājainajiem rāpuļiem tas variē no 140 līdz 435.[13]
Rāpuļu galvaskauss ir gandrīz pilnīgi pārkaulojies. Tas atšķiras no abinieku galvaskausa arī ar izstieptiem žokļiem. Šādai formai ir priekšrocība aktīvi meklējot un iegūstot medījumu. Uz žokļiem un aukslējām ir daudz asu zobu, kurus izmanto, galvenokārt, barības satveršanai un saturēšanai, jo vairums rāpuļu barību norij veselu. Bruņurupuču žokļiem nav zobu, tie klāti ar ragvielu, kura veido asas griezējmalas.[13]
No ārpuses bruņurupuču ķermeni sedz kaula bruņas. Tās sastāv no muguras un vēdera vairogiem (karapaksa un plastrona), kuri sānos savienojas kopā.[12] Nedaudzām ūdenī pastāvīgi dzīvojošām sugām bruņas ir elastīgas un ādainas. Daļa mugurkaula skriemeļu un ribas ir nekustīgi savienotas ar muguras vairoga (karapaksa) iekšējo virsmu, līdz ar to dzīvnieks nevar izlīst no bruņām, bet briesmu gadījumā ievelk tajās galvu un kājas. Nekustīgās ribas neļauj bruņurupučiem mainīt krūšukurvja tilpumu ieelpas un izelpas laikā,[6] tāpēc elpošanas kustības nodrošina kāju pamatnes muskuļu darbība.[12] Savdabīgs ir plecu un iegurņa joslas kaulu novietojums ― tie atrodas zem ribām.
Visiem rāpuļiem ādu aizsargā keratīna (ragvielas) zvīņas, kas var pārklāt cita citu, saskarties ar malām, vai ir atdalītas ar ādas starpjoslām. Ķermenis tiek pasargāts no mehāniskiem bojājumiem un ūdens zuduma iztvaikojot. Augšanas laikā rāpuļi nomaina ārējo ragvielas apvalku. Čūskas to nomet veselu, bet ķirzakām, krokodiliem, bruņurupučiem un hatērijām vecais apvalks nolobās pa gabaliem.[12]
Putni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Putnu skelets ir ļoti viegls. Tam ir raksturīga kaulu pneimatizācija (piepildīšanās ar gaisu), kas tos padara vieglus un izturīgus. Skeleta uzbūvē ir vairākas īpatnības, kas saistītas ar lidošanu un pārvietošanos uz pakaļējām ekstremitātēm. Kauliem ir sūkļveida stuktūra ar iekšējiem balstiem lielākās slodzes vietās. Putniem ir kustīgi savienoti kakla skriemeļi, bet krūšu, jostas un krustu nodalījumos tie ir nekustīgi, kas novērš vidukļa svārstības lidojuma laikā. Liekas kustības tiek novērstas arī spārna uzbūvē, kur vienīgā kustīgā ir pleca locītava. Plaukstas pamata un delnas kauli ir saauguši kopā, veidojot stingru atbalstu lidspalvām. Lidojošajiem putniem krūšu kaulam ir augsta šķautne jeb ķīlis, pie kura piestiprinās spārnu cēlējmuskuļi. Vienlaikus šāda krūšu kaula forma mazina gaisa pretestību lidojuma laikā.
Pakaļējo ekstremitāšu un iegurņa joslas uzbūvē ir vairāki pārveidojumi, salīdzinājumā ar četrkājainiem dzīvniekiem. Putnu kājām ir spēcīgi stobrkauli, to kopgarums pārsniedz vidukļa garumu. Platie iegurņa joslas kauli ir izturīgs atbalsts pakaļējām ekstremitātēm un rada iespēju piestiprināties spēcīgajiem kāju muskuļiem.[13]
Galvaskausa kauli ir plāni, poraini un viegli. Salīdzinājumā ar rāpuļiem, tam ir daudz lielāka smadzeņu kapsulas daļa, lieli acu dobumi, žokļi bez zobiem, kas veido knābi. Knābim kustas gan augšžoklis, gan apakšžoklis (zīdītājiem kustīgs ir tikai apakšžoklis), tas nodrošina platāku atveri, spēcīgāku satvērienu, kā arī smalki diferencētas kustības, satverot barību, būvējot ligzdu vai tīrot spalvas. Daudzveidīgā knābju forma ir piemērota putna barošanās veidam un barības objektam.[12]
Zīdītāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Zīdītāju skeleta atšķirības ietekmē to dzīvesveids. Piemēram, vaļa skelets ir pielāgots peldēšanai. Visiem zīdītāju skeletiem ir mugurkauls, galvaskauss, locekļi, kuru uzbūve variē atkarībā no pārvietošanās rakstura. Tāpat kā rāpuļiem un putniem, zīdītāju mugurkaulam ir 5 nodalījumi. Neatkarīgi no kakla garuma zīdītājiem ir 7 kakla skriemeļi, piemēram, žirafēm tie ir ļoti gari, bet cilvēkiem ― ievērojami īsāki. Ribas atrodas tikai pie krūšu nodalījuma skriemeļiem un, savienojoties ar krūšu kaulu, veido noslēgtu krūšukurvi. Vairumā gadījumu krūšu kauls ir plakans, bet sikspārņiem un racējdzīvniekiem, piemēram, kurmjiem, tam ir neliela šķautne. Šo dzīvnieku spēcīgi attīstītām priekšējām ekstremitātēm vajadzīga lielāka krūšu muskuļu piestiprināšanās vieta.[13] Pie masīvajiem krūšu un jostas skriemeļiem piestiprinās muguras muskuļi. Lielajiem dzīvniekiem šo skriemeļu kustīgums ir ierobežots, toties mazie skrejošie un rāpojošie zīdītāji var ļoti labi izlocīt ķermeni un saritināties kamolā. Saaugušie krustu skriemeļi veido krustu kaulu, bet astes skriemeļu skaits, līdz ar to astes garums, dažādām sugām ir ļoti atšķirīgs.[6] Zīdītājiem, kuri pārvietojas uz pakaļkājām (ķenguriem, lēcējpelēm), vislielākie skriemeļi atrodas pie astes pamata un krustu nodalījumā.
Kāju garums, resnums, pirkstu skaits un atbalsta veids pielāgots dzīvnieka pārvietošanās veidam. Garas ekstremitātes, kā arī pāreja no atbalsta uz visas pēdas līdz atbalstam uz pirkstiem, vai tikai nagiem, palielina pārvietošanās ātrumu. Ūdenī dzīvojošiem zīdītājiem ir saīsināti ekstremitāšu kauli un izveidojušās pleznas.
Galvaskausa uzbūvē ir liela smadzeņu kapsula un sejas daļa. Tikai zīdītājiem ir specializētas formas zobi, kas piemēroti noteiktas barības ieguvei: priekšzobi, ilkņi un dzerokļi. Plēsēju dzerokļiem ir asas griezējmalas, zālēdājiem tie ir plati augu saberšanai, bet visēdājiem ― plati un šķautnaini. Grauzējiem ir lieli priekšzobi, kas aug visu mūžu, toties plēsējiem un visēdājiem ir spēcīgi ilkņi.
Hidrostatiskais skelets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hidrostatiskais skelets ir vienkāršākā skeleta forma bezmugurkaulniekiem, kuru gastrovaskulāro (gremošanas) vai ķermeņa dobumu pilda šķidrums. Tas ir novērojams veltņtārpiem, piemēram, nematodēm; posmtārpiem, piemēram, sliekām; zarndobumaiņiem, piemēram, hidrām vai medūzām. Saraujoties apkārt dobumam esošajai muskulatūrai, šķidrums rada pretspiedienu un nodrošina dzīvniekam balstu. Tā kā dažādi muskuļslāņi vai muskuļšūnas darbojas kā antagonisti ― vieni saraujas, bet citi atslābst, dzīvnieks var mainīt formu un pārvietoties.[4]
Zarndobumaiņiem ķermeņa centrālo daļu veido gremošanas jeb gastrovaskulārais dobums, tajā esošais ūdens polipiem veic balsta lomu. Medūzām formu piešķir biezais mezoglejas slānis, kas sastāv no recekļainas vielas. Daudzām medūzām ūdens sastāda vairāk nekā 90% no kopējās ķermeņa masas, tāpēc tās spēj saglabāt savu formu tikai atrodoties ūdens vidē.
Tārpiem (izņemot plakantārpus) telpu starp ķermeņa sienu un iekšējiem orgāniem aizņem ar šķidrumu pildīts ķermeņa dobums, kas neļauj ādas-muskuļu maisam saplakt. Posmtārpiem muskulatūra novietota divos slāņos ― gareniski un gredzeniski. Kad saraujas gredzeniskie muskuļi, ķermenis kļūst tievāks un garāks, bet, saraujoties gareniskajiem muskuļiem, tas paliek resnāks un īsāks. Tā kā šķērssienas sadala ķermeņa dobumu nodalījumos, katrs no tiem darbojas neatkarīgi no citiem. Savainojot ķermeni, šķidrums iztek tikai no bojātajiem nodalījumiem. Pārējais ķermenis var turpināt darboties un reģenerēt bojātos posmus. Veltņtārpiem ir tikai gareniskie muskuļi, kas, viļņveidā saraujoties, spiež uz ķermeņa dobumā esošo šķidrumu. Tā kā šķidrums gandrīz nav saspiežams, dzīvnieka ķermenis iegūst spraigumu un pārvietojas lokoties.
Adatādaiņiem ir ne tikai ciets kalcija karbonāta endoskelets, bet arī unikāla ambulakrālā sistēma, kas sekmē to pārvietošanos. Jūraszvaigznēm tā ir ar šķidrumu pildīta kanālu un tvertņu sistēma, no kuras atzarojas muskuļoti cauruļveida izaugumi ar piesūcekni brīvajā galā. Šie izaugumi tiek saukti par ambulakrālajām kājām. Sistēmā šķidrums tiek dzīts tajos kanālos, kuri atrodas dzīvnieka pārvietošanās virzienā. Rezultātā ambulakrālās kājas izstiepjas kustības virzienā un ar piesūcekņiem piestiprinās substrātam. Pēc tam muskuļu saraušanās iedzen šķidrumu atpakaļ kanālos, kājas saīsinās, bet dzīvnieks nedaudz pārvietojas uz priekšu. Pārvietošanās ātrums nepārsniedz 5―8 cm minūtē.[5]
Dzīvnieki ar hidrostatisko skeletu biežāk sastopami ūdens vidē, jo tur ir vieglāk saglabāt un atjaunot ķermeņa šķidrumu. Tiem ir salīdzinoši vienkārša uzbūve. Pie šāda skeleta ir ierobežotas iespējas piestiprināt ekstremitātes un aizsargāt iekšējos orgānus no ārējas ietekmes.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Rīga : Avots, 2005. 720. lpp. ISBN 9984-757-37-4
- ↑ Selga T. Šūnu bioloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2007. 139. lpp. ISBN 978-9984-802-81-7
- ↑ Madera S. Bioloģija 1. daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 72. lpp. ISBN 9984-17-474-3
- ↑ 4,0 4,1 Madera S. Bioloģija 3. daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 222.-223. lpp. ISBN 9984-17-641-X
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Dogels V. Bezmugurkaulnieku zooloģija. Rīga : Zvaigzne, 1986.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. ISBN 978-9934-0-1595-3
- ↑ Dabas enciklopēdija. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999. 156.-157. lpp. ISBN 9984-17-553-7
- ↑ Enciklopēdija Latvijas daba. 4. sējums. Rīga : Preses nams, 1997. 171. lpp. ISBN 9984-00-281-0
- ↑ Enciklopēdija Latvijas daba. 2. sējums. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1995. 78. lpp. ISBN 5-89960-051-9
- ↑ Rudzroga A. Aļģes, to nozīme dabā un cilvēka dzīvē. Rīga: Zinātne, 1984. 31.-32. lpp.
- ↑ Madera S. Bioloģija 2. daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 297. lpp. ISBN 9984-17-794-7
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 12,7 Dzīvnieki / Galv. red. Deivids Bērnijs. Rīga : Zvaigzne ABC. ISBN 9984-22-809-6
- ↑ 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 13,5 Naumovs N., Kartašovs N. Mugurkaulnieku zooloģija. Rīga : Zvaigzne, 1990. ISBN 5-405-00114-7
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|