Liesas slimības

Liesas slimības ir dažādi iedzimti vai iegūti liesas darbības traucējumi, slimības vai anomālijas. Slikti funkcionējošas liesas dēļ var rasties smagākas slimību formas, piemēram, var rasties smagas anēmijas forma hemolītiskās anēmijas gadījumā. Liesu var pārbaudīt ar objektīvām metodēm — palpējot, auskultējot un perkutējot.

Liesai var attīstīties dažādi funkcionālie traucējumi. Normāli embriju liesa veido visas asins šūnas, taču pieaugušiem liesa veido tikai limfocītus, monocītus un plazmatiskās šūnas, bet patoloģijā pieaugušam liesa spēj ražot arī granulocītus un eritrocītus. Sakarā ar ietekmi uz hemopoēzi, liesas patoloģijas dēļ var rasties leikopēnija, trombocitopēnija vai pancitopēnija.

Liesas slimību gadījumā slimniekam parādās hemorāģiskais sindroms: ādas asinsizplūdumi, asins tecēšana no deguna, smaganām un maksts, sklēras un ādas segumu dzelte (malārijas, hemorāģiskās anēmijas vai citu iemeslu dēļ) vai ādas bālums, vēl splenomegālijas (liesas palielināšanās) gadījumā var traucēt kreisās paribes apgabala sāpes vai smaguma sajūtas. Liesas nozīmīgas palielināšanās gadījumā novērojama asimetrija kreisās paribes apgabalā vai vēdera dobuma kreisajā pusē.

Anomālijas

Liesas attīstīšanās anomālijas gadās ārkārtīgi reti. No anomālijām sastopamas:

• liesas iedzimta neesamība jeb asplēnija. Sastopama ļoti reti un bieži kopumā ar citu orgānu attīstības anomālijām (sirds, nieru un citu).
• mikrosplēnija. Reta. Izpaužas ar stipri mazākiem izmēriem, bet saglabājot savu normālo konfigurāciju.
• dalīta liesa. Šajā gadījumā liesas pamataudi ar dziļām vagām sadalīti vairākās daļās.
• papildu liesa (polisplēnija) un tās iedzimta cista. Sastopama salīdzinoši biežāk, novietojas pamatliesas vārtu apgabalā, retāk tālumā no pamatliesas: vēdera segumā, aizkuņģa dziedzerī, lielajā taukplēvē u.t.t. Papildu liesu skaits var variēt parasti no 2 līdz 3, bet dažos gadījumos pat līdz desmitiem un simtiem. To lielums var būt no maziem mezgliņiem līdz ķiršu lieluma vai lielākiem. Papildu liesas var novest pie zarnas necaurlaidības, radot dzīvībai bīstamas situācijas.

Mehāniski bojājumi

Izoperēta traumatiski bojāta liesa

Vaļēji bojājumi mēdz būt transabdomināli un transtorakāli, bet pēc ievainojoša priekšmeta — duroši-griezošie, šautie un citi.

Slēgtie bojājumi

Slēgtie bojājumi var rasties pēc vēdera trulas traumas, kritiena no augstuma. Var rasties normālas liesas spontānie plīsumi. To bieži var novērot dažu slimību dēļ, kuras pavada liesas palielināšanās un tās struktūras izmaiņas (malārija, infekciozā mononukleoze). Īpašu vietu ieņem augšējo vēdera dobuma orgānu operācijas (piemēram, gastroektomijas, kuņģa rezekcijas u.c.) laikā iegūti liesas bojājumi.

Pēc trulas vēdera traumas izšķir vienmomento un divmomento liesas plīsumu. Pirmā gadījumā no paša sākuma veidojas liesas kapsulas defekts un tad priekšplānā izpaužas lielas un mazas intensitātes iekšķīgas asiņošanas simptomi. Divmomentā liesas plīsumā vispirms veidojas zemkapsulas hematoma bez kapsulas viengabalainuma bojājuma, un tikai pēc kāda laika (dažām dienām vai nedēļām) pat nelielas fiziskas slodzes ietekmē izveidojas kapsulas plīsums ar hematomas iziešanu vēdera dobumā un iekšķīgas asiņošanas attīstīšanos.

Abscesi

Liesas abscess kā patstāvīga slimība sastopams reti. Biežāk tas sākas infekcijas pāriešanā no blakus orgāniem, kad tos bojājis strutains iekaisums. Infekcija var nonākt liesā caur asinīm — septiski-piēmisko procesu, osteomielīta, septiska endokardīta, pēcdzemdības sepses gadījumā. Atsevišķos gadījumos abscess var attīstīties, inficējoties ar tīfu, malāriju, dizentēriju, skarlatīnu, difteriju un citām slimībām. Pēc infarkta strutošanas, pēc hematomas, cistas, vai atvērto brūču gadījumā u.t.t. arī var attīstīties liesas abscess. Strutas ir asiņainas, tumši sarkanas, dažreiz tumši brūnas, ar smagu smaku. Liesas abscesi var būt:

• vienīgie, kad parasti abscesi ir lieli un aptver gandrīz visu pamataudu platību;
• daudzi, parasti ir nelieli. Dažos gadījumos tie, saplūstot kopā, var veidot vienu lielāku augoni.

Infarkts

Visbiežāk liesas infarkts novērojams portālas hipertensijas gadījumā. Infarkts rodas asinsvadu (liesas artērijas zaru) trombozes un embolijas gadījumā. Novērojams septiska endokardīta, tīfa gadījumā, pēc traumas u.t.t. Bojātās liesas platums ir atkarīgs no aizsprostotā asinsvada lieluma.

Infekcijas slimības

Dažas infekcijas var ietekmēt liesas veselību.

Malārija

Malārijas splenomegālija toksisko vielu ilgstošā iedarbības uz pamataudiem, to atmiršanas un blakus audu rezultātā.

Cistas

Liesai var būt neparazitāras vai parazitāras cistas. Savukārt pirmās iedalās īstās un viltus cistās. Parazitāras cistas ir biežāk sastopamas no abiem cistu veidiem.

Neparazitāras cistas

Neparazitāras cistas sastopamas retāk nekā parazitāras. Tās var būt īstas vai viltus. Īsto cistu sienas sastāv no saistaudiem, izklātas no iekšpuses ar endoteliālo vai epiteliālo segumu. Viltus cistu sienas nesatur endoteliālu (epiteliālu) segumu un sastāv vienīgi no saistaudu apvalka. Šāds cistu iedalījums ir diezgan noteikts. Pēc ilgstoša spiediena endotēlijs, kas izklāj cistas sienu, var atrofēties.

Īstās liesas cistas ir iedzimtas anomālijas, kas rodas embrioģenēzes traucējuma dēļ un ir attīstības vaina. Viltus cistas ir iegūstamas un parasti (pusē no gadījumiem) veidojas pēc traumām, infekcijām (tīfa, malārijas) un kā sekas pēc liesas infarkta, kā arī var veidoties no hematomas. Iedzimtas cistas gadās reti.

Šāda veida cistas veidojas visbiežāk sievietēm 20—25 gadu vecumā.

Pēc cistā esoša satura raksturojuma cistas iedala: serozās, hemorāģiskās un jauktās. Tās var būt vienīgas vai daudzas. Lielumi variē no maza zirnīša līdz bumbas lielumam. Šķidruma daudzums cistā var būt līdz pat 6—10 litriem.

Parazitāras cistas

No parazitārām cistām visbiežāk sastopamas ehinokoku (Echinococcus) cistas jeb ehinokokoze, retāk cisticerkoze (izraisītāji ir helmintu cisticerki), vēl retāk alveokokoze, kuru izraisa Alveococcus multilocularis helminti. Parazīti nonāk liesā caur asinīm. Ehinokokoze attīstās lēni un pakāpeniski, palielinot liesu daudzu gadu gaitā. Ar laiku liesa paliek aizvien lielāka un aizņem lielu vēdera dobuma daļu. Parazīta attīstības gaitā notiek kaimiņorgānu atstumšana vēdera dobumā un liesas pamataudu atrofija.

Izmeklējumi

Liesa izmeklējumā lielu lomu spēlē objektīva liesas izmeklēšana:

• ar palpācijas izmeklēšanu var noteikt liesas palielināšanos, tās apakšējo robežu, virsmas raksturu (līdzena, pauguraina), orgāna konsistenci, pārvietošanos. Normāli liesu nevar sapalpēt.
• ar perkutēšanu var noteikt liesas robežas.
• ar auskultāciju var noteikt berzes troksni perisplenīta gadījumā.