Ingrija

Bijusī Ingermanlandes hercogiste Krievijas impērijas kartē (1745).

Ingrijas, Igaunijas, Letijas, Karēlijas, Nīlandes un Tavastijas provinces 1742. gadā izdotajā Somu jūras līča reģiona kartē. Kartes apakšā attēloti galvenie reģiona cietokšņi, iekaitot Pēterburgu un Kronštati Ingrijā.

Ingrija (zviedru: Ingermanland, igauņu: Ingeri, Ingerimaa, krievu: Ижора, Ингерманландия, Ингрия) ir vēsturisks reģions Krievijas Federācijas ziemeļrietumos, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Ļeņingradas apgabala un Sanktpēterburgas teritoriju. Līdz pat 20. gadsimta sākumam līdztekus krieviem to apdzīvoja somugru valodās runājošie ingri jeb ižori, voti, igauņi un somi.^[1]

Vēsture

Vikingu laikmets (8.—11. gadsimts)

Vikingu laikmetā Ingriju šķērsoja svarīgais upju tirdzniecības ceļš "no varjagiem un grieķiem" ar Ladogas apmetni pie Volhovas upes kā svarīgāko centru tā ziemeļu daļā. No šejienes cēlušās varjagu dinastijas, kas valdīja Kijivā un Novgorodā, kuru vidū īpaši jāmin Rurika dzimta ("Rurikoviči"), kas no 13. gadsimta valdīja Maskavas lielkņazistē un izveidoja Krievijas cara valsti 16. gadsimtā (Ivans IV). Sākotnēji šī teritorija Novgorodas hronikās tiek dēvēta par Votzemi (Водская пятина), par Ingriju to sāka saukt, pateicoties zviedru ķēniņa Olafa (995—1022) meitai Ingegerdai, kas 1019. gadā salaulājās ar Kijivas kņazu Jaroslavu Gudro un kā kāzu dāvanu saņēma zemes ap Ladogas ezeru.

Novgorodas republikas un Maskavijas pārvaldībā (11.—16. gadsimts)

12. gadsimtā Novgorodas republika pakāpeniski ieguva kontroli pār Ingriju, tomēr tai nācās vairākkārt cīnīties ar Zviedriju (zviedru—novgorodiešu kari), Dāniju 1240. gadā Livonijas ordeņa un Dānijas karaļa Ziemeļigaunijas vasaļi Tērbatas bīskapa vadībā iebruka Novgorodas zemēs, ieņēma Izborskas un Pleskavas pilis un Koporji, kurā uzbūvēja koka pili. Kad iebrucēji tuvojās Novgorodai, tās karaspēka vadību pārņēma kņazs Aleksandrs Ņevskis. Turpmākās karadarbības laikā 1241. gadā novgorodieši atguva Pleskavas un Koporjes pilis un uzvarēja livoņus uz Peipusa ezera ledus 1242. gada pavasarī (Ledus kauja). 1280. gadā tika uzbūvēts Koporjes mūra cietoksnis. 1300. gadā zviedri Ņevas upes deltā nodibināja Landskronas cietoksni. 1323. gadā novgorodieši uz salas pie Ņevas iztekas no Ladogas ezera uzbūvē Orešekas (Орешек) cietoksni. Pēc tam, kad Maskavija iekaroja Novgorodas republiku, 1492. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III pretī Narvai lika uzbūvēt Ivangorodas cietoksni.

Zviedru Ingrija (16.—18. gadsimts)

Nīenas pilsēta (krievu: *Ниенштадт*) pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī (1698).

Krievijas iebrukums Ingrijā Lielā Ziemeļu kara laikā.

Pēc Livonijas kara zviedri Ingriju pārvaldīja no 1583. līdz 1595. gadam, bet galīgi šo zemi viņiem izdevās iekarot tikai 1617. gadā pēc Stolbovas miera līguma, kas noslēdza Ingrijas karu starp Zviedriju un Krieviju. Ingrija tika sadalīta četrās lēnēs ar centriem Ivangorodā, Koporjē (Caporie), Jamburgā un Noteburgā. Par Ingrijas administratīvo centru 1642. gadā kļuva Nīenas (zviedru valodā Nyen nozīmē Ņeva) pilsēta pie Ņevas ietekas Somu jūras līcī. Pēc krievu uzbrukuma 1656. gadā galvaspilsēta tika pārcelta uz Narvu (Ivangorodu). Zviedri veicināja luterisma izplatīšanos Ingrijā, tomēr sastapa pareizticīgo ižoriešu un votu pretestību. Provincē ieceļoja daudz luterticīgo somu, kuru īpatsvars pakāpeniski pieauga no 41% 1656. gadā līdz 74% 1695. gadā.

Ingrijas ģenerālgubernatori

Juhans Šite (Johan Skytte, 1629—1634), Zviedru Vidzemes, Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Tērbatā, vēlāk Rīgas pilī
Bengts Bengtsons Uksenšerna (Bengt Bengtsson Oxenstierna, 1634–1643), Zviedru Vidzemes un Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Rīgas pilī
Eriks Jilenšerna (Erik Carlsson Gyllenstierna, 1642–1645), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
Kārlis Merners (Carl Mörner, 1645–1651), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
Eriks Stenboks (Erik Stenbock, 1651—1654), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī
Gustavs Evertsons Horns no Marienburgas (Gustaf Evertsson Horn af Marienborg, 1654–1657), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Nīenas pilī, no 1656. gada Narvas pilī
Kristers Klāsons Horns no Omines (Krister Klasson Horn af Åminne, 1657–1659), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Simons Grundels-Helmfelts (Simon Grundel-Helmfelt, 1659—1664, 1668—1673), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Jakobs Johans Taube (Jacob Johan Taube, 1664–1668, 1673—1681), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Gustavs Adams Baners (Gustaf Adam Banér, 1678), Ingrijas un Keksholmas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Mārtiņš Šulcs no Aizkraukles (1681—1682), Ingrijas gubernators, rezidēja Narvas pilī
Hanss fon Ferzens (Hans von Fersen, 1682—1683), Ingrijas gubernators, rezidēja Narvas pilī
Jērans fon Šperlings (Göran von Sperling, 1683–1691), Ingrijas gubernators, no 1687. gada ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Oto Vilhelms fon Ferzens (Otto Wilhelm von Fersen, 1691—1698), Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī
Oto Velinks (Otto Wellingk, 1698–1703), Ingrijas ģenerālgubernators, rezidēja Narvas pilī

Krievu Ingrija

Lielā Ziemeļu kara laikā Ingriju 1702.—1704. gadā iekaroja Pētera I armija un Ņevas deltā nodibināja Sanktpēterburgu, kas 1712. gadā kļuva par Krievijas Impērijas galvaspilsētu. Pēc iekarošanas Pēteris I piešķīra Ingrijai hercogistes statusu (герцогство Ижорское), kuras pirmais un vienīgais tās hercogs bija viņa draugs Aleksandrs Meņšikovs. 1708. gadā tika nodibināta Ingermanlandes guberņa, kas 1710. gadā tika pārdēvēta par Sanktpēterburgas guberņu.

Ingrijas luterāņu draudžu somiskie nosaukumi Pēterburgas guberņā (1900).

Pēc tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā guberņā dzīvoja 130 tūkstoši somu, 64 tūkstoši igauņu un 21 tūkstotis ižoriešu.

Ziemeļingrijas republika (1920)

1920. gadā vairākus mēnešus pastāvēja "Ziemeļingrijas republika", kas proklamēja neatkarību no Krievijas, bet beidza pastāvēt pēc Tartu miera līguma parakstīšanas starp Padomju Krieviju un Somiju.

PSRS sastāvā

1926. gada tautas skaitīšanā Ļeņingradas apgabalā tika uzskaitīti 115 tūkstoši somu, pie kam apgabala ziemeļdaļā viņi veidoja iedzīvotāju vairākumu.

1929.—1931. gada piespiedu kolektivizācijas laikā no Ingrijas ziemeļu daļas tika izsūtīti 18 tūkstoši "kulaku". 1935. gadā apmēram 7 tūkstoši igauņu, latviešu un somu tika deportēti no pierobežas rajoniem. 1936. gadā 20 tūkstoši somu tika izsūtīti no Somijas pierobežas. 1937. gadā tika slēgtas visas luterāņu baznīcas, somu un ižoriešu skolas un pārtraukts izdot avīzes šajās valodās. Otrā pasaules kara laikā ap 63 tūkstoši Ingrijas somu un ižoriešu aizbēga uz Somiju, bet tika izdoti PSRS. 1959. gada tautas skaitīšanā tika uzskaitīti 1062 ižorieši, 1979. gadā — 748 (gk. pie Lugas upes ietekas jūrā), 1989. gadā — vairs tikai 449.