Gregors Štrasers
| Gregors Štrasers Gregor Strasser | |
|---|---|
 Gregors Štrasers 1928. gadā | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1892. gada 31. maijā Geizenfelda, Vācijas Impērija |
| Miršanas dati |
1934. gada 30. jūnijā (42 gadu vecumā) Berlīne, Trešais reihs |
| Tautība | vācietis |
| Politiskā partija | NSDAP |
| Profesija | virsnieks, farmceits |
| Augstskola | Erlangenes Universitāte |
Gregors Štrasers (vācu: Gregor Strasser; 1892. gada 31. maijs — 1934. gada 30. jūnijs) bija viens no vadošajiem NSDAP biedriem Veimāras Republikas laikā. Bija opozīcijā Hitleram, nogalināts Garo nažu naktī.
Dzīves sākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Bērnības un skolas gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gregors Štrasers piedzima 1892. gada 31. maijā katoļu tiesas ierēdņa ģimenē Geizenfeldā, Augšbavārijā.[1][2] Audzis kopā ar jaunāko brāli — Oto, kurš tika uzskatīts par gudrāko no abiem.[3] Mācījies vietējā ģimnāzijā un pēc gala eksāmeniem no 1910. līdz 1914. gadam strādājis par farmceita mācekli Lejasbavārijas ciemā Frontenhauzenā.[2]
Pirmais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kad 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, Štrasers pārtrauca studijas Minhenes Universitātē, brīvprātīgi iestājoties Vācijas Impērijas armijā. Karadienestu pavadījis Bavārijas 1. lauku artilērijas pulkā, sasniedzot leitnanta dienesta pakāpi. Par kaujās izrādīto varonību Štraseru apbalvoja ar II un I pakāpes Dzelzs krustu.[2][4] Pēc kara 1918. gadā atsācis studijas Erlangenes Universitātē — 1919. gadā izturējis valsts eksāmenus, savukārt 1920. gadā sācis darba gaitas kā farmaceits Landshūtē.[1]
Brīvkorpusos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1919. gadā Štrasers kopā ar brāli pievienojās Franča fon Epa brīvkorpusa grupai, kuras primārais darbības mērķis bija apspiest komunistu kustību Bavārijā. Štrasers izveidoja un komandēja savu vienību — Lejabavārijas triecienbataljonu, kur viņa adjutants bija gados jaunais Heinrihs Himlers.[2] Štrasera vienība 1920. gada martā izrādīja gatavību pievienoties pučistiem neveiksmīgajā Kapa pučā, kura laikā labējie spēki centās nepieļaut brīvkorpusu izformēšanu. Savukārt Gregora Štrasera politiskie uzskati tobrīd nosvērās par labu kreisajiem spēkiem un viņš piedalījās cīņās pret minēto valsts apvērsuma mēģinājumu.[2]
Politikā karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sadarbība ar nacistiem
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1920. gadā Štrasers un viņa paramilitārā vienība apvienoja spēkus ar Ādolfa Hitlera Nacistu partiju (NSDAP), kas tobrīd bija viena no Bavārijas lielākās pilsētas — Minhenes partijām, kas pārstāvēja galēji labēji noskaņotus vāciešus.[1][4] Vēlāk, 1922. gada rudenī Štrasers oficiāli iestājās NSDAP un triecienniekos — SA.[3] Partijā drīz tika pamanītas viņa līdera dotības un Štrasers tika iecelts par reģionālo SA vadītāju Lejasbavārijā.[5] 1923. gada novembrī aktīvi piedalījies neveiksmīgajā Alus pučā, kura laikā Hitlers mēģināja pārņemt varu Minhenē. Štraseru kopā ar citiem pučistiem 1924. gada aprīlī notiesāja par valsts nodevību, piespriežot piecu gadu cietumssodu, kas viņam bija jāizcieš Landsbergas cietumā.[6]
Tomēr jau pēc dažām nedēļām, 1924. gada 4. maijā Štrasers tika izlaists no cietuma, jo viņš tika ievēlēts Bavārijas Landtāgā no nacistiem tuvā "Tautiskā (Völkischer) bloka".[7][8]
Pateicoties Štraseram, Landshūtā bija sapulcināti jau 2000 sekotāji, tomēr pieaugošā noslodze spieda meklēt palīgu.[9] Tādēļ H. Himleram, kurš tobrīd bija darba meklējumos, tika uzdots nodarboties ar organizācijas paplašināšanas darbiem Lejasbavārijā.[10]
1924. gada 7. decembrī Štraseru ievēlēja Reihstāgā no "Vāctautībnieku brīvības partijas" ("German-Völkisch Freedom Party"; DVF).[8][11] Abās iepriekš minētajās vēlēšanās Štrasers nevarēja startēt no NSDAP, jo partija pēc Alus puča notikumiem tika aizliegta.[12] Viņš saglabāja vietu Reihstāgā līdz pat 1932. gadam.[11]
Kad 1925. gada 26. februārī Ā. Hitlers atjaunoja NSDAP partiju, Štrasers tika iecelts par Lejasbavārijas un Augšpfalcas pirmo gauleiteru.[13] Pēc minētā partijas reģiona — "gau" reorganizēšanas no 1928. gada oktobra līdz 1929. gadam Lejasbavārijas gauleiters. Vienlaikus no 1926. gada jūnija līdz 1930. gada aprīlim Štrasers bija arī NSDAP propgandas vadītājs.[14]
Organizatora prasmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1925. gada janvārī Štrasers kļuva par NSDAP nacionālās organizācijas vadītāju. Viņa vadībā tika reorganizēta partijas struktūra gan reģionālā līmenī, gan arī vertikālās hierarhijas ietvaros.[15] Tā rezultātā partija kļuva par stingri centralizētu organizāciju ar savu kontroles mehānismu un augstām propagandas spējām.[14][16] Lielāko daļu no 1925. gada Štrasers, izmantojot Reihstāga deputāta privilēģijas, apceļoja Vācijas ziemeļu un rietumdaļu, ieceļot gauleiterus, organizējot partijas nodaļas un publiski uzstājoties.[17]
Pēc 1925. gada Štrasera organizatora spējas ļāva NSDAP spert lielu soli no marginālas un lokālas Dienvidvācijas partijas uz nacionālu masu partiju, piesaistot zemāko šķiru atbalstu un tās tendencēm atbalstīt nacionālismu.[14][16] Partijas biedru skaits pieauga no apmēram 27 tūkstošiem 1925. gadā līdz 800 tūkstošiem 1931. gadā.[16] Štrasers faktiski nodibināja NSDAP Vācijas rietumos un ziemeļos, ātri vien sapulcējot vairāk sekotāju nekā Hitlera partijas dienvidu daļā.[14][16] NSDAP ārzemju organizācija tika izveidota, pamatojoties uz Štrasera iniciatīvu.[18] Kopā ar savu brāli Oto, Štrasers 1926. gada martā Berlīnē izveidoja "Kaujas izdevniecību" (Kampf-Verlag), kas cita starpā izdeva kreiso iknedēļas laikrakstu "Berlīnes Darba Laikraksts" (Berliner Arbeiterzeitung).[14][19]
Štrasera patstāvīgi vadīja partijas Berlīnes organizāciju, izvēršot tajā neatkarīgu politisko profilu, kas atšķīrās no partijas spārna, kas pulcējās ap Hitleru Vācijas dienvidos.[14][16] Viņu nostāja bija saistīta ar antikapitālistisku sociālās revolūcijas kursu NSDAP, kas tolaik bija stingri balstīta uz antisemītisma un antikomunisma.[16]
Konflikts ar Hitleru
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1920. gadu vidū atbalsts nacistiem samazinājās, jo hiperinflācija beidzās un ekonomiskais stāvoklis uzlabojās. Štrasers ticēja, ka partija varētu atgūt savu popularitāti, ja tā tiktu vadīta mazāk diktatoriskā ceļā. Savu ideju viņš prezentēja Hitleram Bambergas konferencē 1926. gadā. Tomēr, lai nenotiktu debates par minēto piedāvājumu, Hitlers runāja stundu, pārtraucot Štrasera piedāvājumu un pēc tam saņēma gaviles no saviem atbalstītājiem.[12]
Lielā depresija dramatiski ietekmēja arī Vāciju, kur 1930. gadā dramatiski pieauga bezdarbs. Šajā laikā brāļi Štraseri sāka izdot dienas laikrakstu Berlīnē — Nationaler Sozialist.[20] Gluži kā citi izdevumi, tas pauda pašu brāļu nacisma izpratni, iekļaujot nacionālismu, antikapitālismu, sociālās reformas un antirietumnieciskumu.[21] Jozefs Gebelss žēlojās par sava sīvā sāncenša Štrasera laikrakstu Hitleram, atzīmējot, ka Štraseru panākumi ir viņa laikrakstus Berlīnē "piespieduši pie sienas".[22] 1930. gada aprīļa beigās Hitlers publiski un stingri paziņoja savu opozīciju Gregoram Štraseram un iecēla Gebelsu viņa vietā kā NSDAP reiha propagandas līderi. Viens no Gebelsa pirmajiem darbiem bija Nationaler Sozialist vakara izdevuma apturēšana.[23]
Ideoloģiskā un personiskā sāncensība ar Hitleru tik dramatiski pieauga, ka kanclers Kurts fon Šleihers piedāvāja Štraseram Vācijas vicekanclera un Prūsijas premjerministra amatu 1932. gadā. Šleihers tādējādi cerēja ar Štrasera palīdzību sašķelt nacistu partiju un panākt nacistu kreisā spārna pārnākšanu uz viņa nacionālkonservatīvo pusi, lai nepieļautu revolūciju vai Hitlera organizētu apvērsumu.[14] Saniknotais Hitlers pieprasīja, lai Štrasers atsakās no fon Šleihera piedāvājuma.[14]
1932. gada decembrī vicekanclera amats tika piedāvāts Hitleram, bet viņš atteicās to pieņemt.[12] Kamēr daudzi partijas iekšējā lokā, kā Gebelss, šo atteikšanos uzskatīja par varonību, Štrasers bija neapmierināts, uzskatot, ka Hitlers ir kļūdījies, uzstājot uz kanclera amata nominēšanu.
Hitlers izmantoja viņa atkāpšanos, lai atceltu no amatiem visus partijas līderus, kas bija primāri lojāli Štraseram. Visām jaunajām vai paliekošajām amatpersonām bija jādod uzticības zvērests fīreram; tas nedeva iespēju kādiem citiem ietekmīgiem nacistiem uzņemties šķeltnieku frakcijas lomu.[12]
Vēlākā dzīve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnā fronte
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Štrasers turpināja darboties kā publicists, kā viņš to bija darījis pirms varas zaudēšanas. No 1931. gada jūnija līdz laikraksta slēgšanai 1933. gada februārī viņš vadīja nedēļas laikrakstu Die Schwarze Front ("The Black Front"), kas bija nosaukta pēc Oto vadītās politiskās organizācijas — Melnā fronte. Laikrakstam, ņemot vērā tā mazo metienu, nebija liela ietekme uz laikabiedriem.[24]
Nāve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc nākšanas pie varas 1933. gada janvārī Hitlers un NSDAP uzsāka visu iespējamo opozīciju iznīcināšanu Vācijā. Tika sastādīti "Nāves saraksti" par cilvēkiem, kas bīstami režīma pastāvēšanai.[12][25] Kamēr lielākā daļa sarakstu sastāvēja no zināmiem antinacistiem un sāncenšiem, Hitlers izmantoja arī izdevību, lai nokārtotu vecus rēķinus.[25] Lai neraisītu aizdomas, Hitlers apbalvoja Štraseru ar Partijas zelta nozīmi un parādījās baumas, ka Štrasers varētu tikt iecelts par Iekšlietu ministru.[26]
Notikumos, kas vēlāk ieguva Garo nažu nakts nosaukumu, īpaši izraudzīti vīri no SS arestēja un vēlāk nogalināja vismaz 85 cilvēkus (no 1934. gada 30. jūnija līdz 2. jūlijam).[25] Starp viņiem bija Štrasers, kas tika iekļauts tīrīšanās saskaņā ar Hitlera pavēli.[12][25] Viņš tika sašauts galvenajā artērijā no savas kameras, tomēr viņš nenomira uzreiz. Saskaņā ar SS ģenerāļa Reinharda Heidriha pavēli viņš tika atstāts noasiņot, kas vilkās gandrīz stundu.[27] Viņa brālis Oto, kas bija pametis NSDAP 1930. gadā, spēja izbēgt no izrēķināšanās un Otrā pasaules kara laikā izdzīvot.[28][29]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Evans 2004, 202. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Wistrich 2013, 246–247. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 Read 2005, 117. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 Hamilton 1984, 347. lpp.
- ↑ Kershaw 2000, 270. lpp.
- ↑ Evans 2004, 202–204. lpp.
- ↑ Read 2005, 118. lpp.
- ↑ 8,0 8,1 Jewish Virtual Library 2015.
- ↑ Read 2005, 119. lpp.
- ↑ Anna Rosmus, Hitlers Nibelungen, Samples Grafenau 2015, pp. 36f
- ↑ 11,0 11,1 Meissner 1980, 282. lpp.
- ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 British Broadcasting Corporation 2015.
- ↑ Read 2005, 123–124. lpp.
- ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 14,4 14,5 14,6 14,7 Nicholls 2000, 253. lpp.
- ↑ Stachura 2014, 64–65. lpp.
- ↑ 16,0 16,1 16,2 16,3 16,4 16,5 Fulbrook 2014, 45. lpp.
- ↑ Read 2005, 126. lpp.
- ↑ Newton 1992, 38. lpp.
- ↑ Longerich 2015, 100–101. lpp.
- ↑ Longerich 2015, 125, 126, 127. lpp.
- ↑ Kershaw 2008, 200. lpp.
- ↑ Longerich 2015, 125, 126. lpp.
- ↑ Longerich 2015, 128, 129. lpp.
- ↑ Stachura 2014, 127. lpp.
- ↑ 25,0 25,1 25,2 25,3 World Media Rights 2015.
- ↑ Read 2005, 371. lpp.
- ↑ Read 2005, 372. lpp.
- ↑ Nicholls 2000, 253–254. lpp.
- ↑ Longerich 2015, 130. lpp.
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Richard Evans. The Coming of the Third Reich. Penguin Publishing, 2004. ISBN 978-1594200045.
- Mary Fulbrook. A History of Germany 1918–2014: The Divided Nation. John Wiley & Sons, 2014. ISBN 978-1118776148.
- Charles Hamilton. Leaders & Personalities of the Third Reich. R. James Bender Publishing, 1984. ISBN 0-912138-27-0.
- Ian Kershaw. Hitler: 1889–1936 Hubris. W. W. Norton & Company, 2000. ISBN 978-0393320350.
- Ian Kershaw. Hitler: A Biography. W. W. Norton & Company, 2008. ISBN 978-0-393-06757-6.
- Peter Longerich. Goebbels: A Biography. Random House, 2015. ISBN 978-1400067510.
- Hans Meissner. Magda Goebbels: The First Lady of the Third Reich. Dial Press, 1980. ISBN 978-0803762121.
- Ronald Newton. The "Nazi Menace" in Argentina, 1931–1947. Stanford University, 1992. ISBN 978-0804719292.
- David Nicholls. Adolf Hitler: A Biographical Companion. ABC-CLIO, 2000. ISBN 978-0874369656.
- Anthony Read. The Devil's Disciples: Hitler's Inner Circle. New York : Norton, 2005. ISBN 978-039332-697-0.
- Peter Stachura. Gregor Strasser and the Rise of Nazism. Routledge Publishing, 2014. ISBN 978-1317630739.
- Robert Wistrich. Who's Who in Nazi Germany. Routledge Publishing, 2013. ISBN 978-1136413810.
- «Gregor Strasser (1892–1934)». Jewish Virtual Library. Skatīts: 2015. gada 20. maijs.
- «Hitler's Bodyguard: Night of the Long Knives». World Media Rights. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 20. maijs.
- «The Dark Charisma of Adolf Hitler». BBC. Skatīts: 2015. gada 20. maijs.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gregors Štrasers.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Gregor Strasser at the German Historical Museum
- Gregor Strasser at the National Library of Germany
|