Cēsis

Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Cēsis (stacija).

Cēsis
Novada pilsēta
Cēsu pilsdrupas
Karogs Ģerbonis
Cēsis
Koordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E
Valsts	Latvija
Novads	Cēsu novads
Pilsētas tiesības	kopš 1323. gada
Citi nosaukumi	igauņu: Võnnu lībiešu: Venden poļu: Kieś vācu: Wenden
Platība
• Kopējā	19,3 km2
• sauszeme	18,7 km2
• ūdens	0,6 km2
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	14 699
• blīvums	785,6 iedz./km2
Demonīms	cēsnieks
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-41(01-03)
Tālruņu kods	(+371) 641
Mājaslapa	www.cesis.lv
Cēsis Vikikrātuvē

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa mestru rezidencēm (1237—1561). Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene, kā arī 14. lielākā apdzīvotā vieta Latvijā.

Etimoloģija

Nosaukums Cēsis, kā 1931. gadā rakstā ‘’Par Cēsu un Cesvaines vārdu’’ norādījis latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, ir sens baltu tautu vārds. Cēsu apkārtnē, Raunā, Turaidā un citās vietās Vidzemē ir sastopami līdzīgi vietvārdi.

Vēsture

Cēsu apkārtne bijusi apdzīvota jau kopš 8. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Te dzīvojuši somugru cilšu senči. Latviešu ciltis šeit ieradušās, domājams, 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi.

1271. gadā dokumentā minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. 1284. gadā tika iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. 1383. gadā Cēsis jau minētas kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. Arī ceļotājs Žilbērs de Lanuā 1413. gadā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils." Livonijas—Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis atkal kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus.

Livonijas kara laikā 1559.—1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1577. gadā Cēsu pilī apmetās Livonijas karalis Magnuss. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, tostarp arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas—Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis 1621. gadā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gāja bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas). 1938. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas jaunā ēka. 1941. gada 4. jūlijā pilsētu okupēja Vērmahts, bet 1944. gada 26. septembrī Sarkanā armija. Trešās atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gadā Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas.

• 
  A. Krūkas 1936. gada glezna "Cēsis — Latvijas karoga šūpulis 1279. gadā"
• 
  Cēsu pilsdrupas 1793. gadā (no Broces kolekcijas)
• 
  Cēsu pilsētas panorāma pirms Pirmā pasaules kara
• 
  Dubinska muiža pie Rīgas ielas Cēsīs (pēc 1905)

Ģeogrāfija

Cēsu pils parks

Cēsis atrodas Vidzemes augstienes ziemeļrietumu stūrī un piegulošajā Gaujas senlejas posmā. Pilsēta kopā ar Priekuļiem atrodas uz izvirzītas platformas, kuru Vaives un Āraišu pusē norobežo dziļas ielejas, Gaujas ielejas nogāzi saposmo sāngravas, un dziļas gravas iesniedzas arī pašā pilsētā. Pateicoties šeit izplatītajiem smilšakmeņiem, pilsēta ir bagāta ar smilšakmens atsegumiem. Cēsis atrodas galvenokārt uz austrumiem no Gaujas ielejas, tās labajā krastā ir tikai šaura Cēsu teritorijas josla no Lenčupes ietekas līdz Raiskuma tiltam (šī daļa robežojas ar Raiskuma pagastu). Cēsis ziemeļos un austrumos robežojas ar Priekuļu pagastu, dienvidaustrumos ar Vaives, dienvidos ar Drabešu pagastu. Pēc 2021. gada teritoriālās reformas atrodas Cēsu novadā. Pilsētas teritorija veido robainu četrstūri: tā garums no apvedceļa austrumos līdz Raiskumkrogam rietumos ir 6,3 km, platums (dienvidu-ziemeļu virzienā) starp Meijermuižu un Brenčiem teritorijas rietumu daļā ir 4,5 km, bet austrumu daļā — 4 km. No Cēsu centra līdz Gaujai ir apmēram 3 km.

Gaujas līmenis pie Cēsīm ir 22 m vjl., bet Rožu laukums ir gandrīz 100 m vjl., apbūves dienvidu rajonā Zirņu un Zvirbuļu kalni vēl augstāki, pie dienvidu un austrumu robežām virsma sasniedz 120–125 m vjl. Cēsīs ielas ap vecpilsētu vietām ir ar slīpumu, īpaši nolaidenas ir tās, kas vērstas pret Gauju vai šķērso gravas.

Cēsīm raksturīgs liels lauksaimniecisko zemju (357 ha — 8%) un mežu īpatsvars (147,5 ha — 7,7%), 42 ha zemes aizņem parki (Pils parks, Maija parks). 105 ha ir īpaši aizsargājami. Cēsis apņem lauksaimnieciski sen apgūtas zemes - Gaujas nacionālā parka neitrālā zona, pilsētas rietumu daļā ir intensīvās atpūtas zona, ziemeļos - ekstensīvās atpūtas zona un Gaujas ielejā — atpūtas ainavu liegums. Gaujas ūdeņi Cēsu robežās aizņem 26,7 ha, 5 km garu upes posmu. lelejas un sāngravu nogāzes apaugušas ar eglēm, piejaukumā bērzi, alkšņi, apses, lazdas u.c.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi

• Ordeņa pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kuras celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gadsimta karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota. Pils gidi tērpušies 16. gadsimta vidus pils kalpotājiem atbilstošā apģērbā.
• Jaunā pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gadsimta beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
• Sv. Jāņa baznīca ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. 1284. gadā iesvētīta kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. Kontrreformācijas laikā no 1582. līdz 1621. gadam tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci, bet 1629. gadā tika atdota luterāņiem. Baznīca degusi 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686. 1694., 1746. un 1748. gados. 1853. gadā neogotiskā stilā tika pārbūvēts baznīcas tornis. 1907. gadā tika uzstādītas jaunas ērģeles.
• Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gadsimta ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).

Skats no Vidzemes koncertzāles jumta

Kultūra

Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai. Cēsis ir mājvieta vairākiem populāriem festivāliem — Cēsu mākslas festivālam, sarunu festivālam "Lampa" un čella festivālam "Čello".

Iedzīvotāji

Pēc Lielā Ziemeļu kara un Lielā mēra epidēmijas 1744. gadā Cēsīs bija ap 600 iedzīvotāju. 19. gadsimtā iedzīvotāju skaits pieauga un 1897. gadā latvieši Cēsīs ieguva pārsvaru, un 1925. gadā 90% iedzīvotāju bija latvieši, 3% — vācieši, 3% — ebreji, 2% — krievi. 1935. gadā Cēsis bija septītā lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita, 1990. gados — 11. vietā.  Pašlaik Cēsis ir 14. lielākā pilsēta Latvijā.

Par vienu no pašvaldības galvenajiem mērķiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kļuva jaunu cilvēku piesaiste, kas sekmēja ne tikai iedzīvotāju atgriešanos dzimtajā pilsētā, bet piesaistīja cilvēkus arī no citām pilsētām.

2000. gadā no 18 137 Cēsu iedzīvotājiem 15 130 bija latvieši, 2 113 — krievi, 225 — baltkrievi, 194 — poļi, bet pārējie 475 — citas tautības.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. 1800 1 100 —     1840 1 700 +1.09% 1863 2 400 +1.51% 1881 4 300 +3.29% 1897 6 356 +2.47% 1914 8 000 +1.36% 1920 6 452 −3.52%	Gads Iedz. ±% g.p. 1925 8 047 +4.52% 1930 7 700 −0.88% 1935 8 748 +2.58% 1939 8 500 −0.72% 1943 7 900 −1.81% 1959 13 839 +3.57% 1970 17 696 +2.26%	Gads Iedz. ±% g.p. 1979 20 958 +1.90% 1989 22 013 +0.49% 2000 18 732 −1.46% 2011 16 764 −1.00% 2021 14 815 −1.23%
Avots:

Ievērojami cilvēki Cēsīs

• Aleksandrs Kīters (1813—1879), ķirurgs un ginekologs
• Johans Rūdolfs Adolfi (1862—1944), ārsts un šahists
• Pauls Valdens (1863—1957), ķīmiķis
• Eduards Veidenbaums (1867—1892), dzejnieks
• Jānis Puriņš (1893—1982), kara ārsts.
• Jānis Poruks (1871—1911), rakstnieks
• Alfrēds Kalniņš (1879—1951), komponists
• Jānis Doreds (1881—1954), kinooperators, fotogrāfs
• Johaness Lecmanis (1885—1971), meteorologs
• Alfrēds Zommers (1888—1954), aktieris, režisors
• Aleksandrs Drēviņš (1889—1938), gleznotājs
• Eduards Erdmanis (1896—1958), komponists
• Leokādija fon Freitāga-Loringhofena (1842-1912), pedagoģe
• Kārlis Jansons (1896—1969), tēlnieks
• Nikolajs Skuja (1913—2012), gastroenterologs, endoskopijas aizsācējs Latvijā
• Vladimirs Kaijaks (1930—2013), rakstnieks
• Gunārs Balodis (1934), gleznotājs un filmu mākslinieks
• Rihards Kūlis (1945), filozofs un tulkotājs
• Andris Riekstiņš (1951), komponists, vijolnieks, diriģents
• Kaspars Stupelis ( 1982), bijušais latviešu motokrosa sportists blakusvāģu klasē, kantētājs. Četrkārtējs pasaules čempions.
• Haralds Sīmanis (1951—2022), komponists, mūziķis
• Anita Stukāne (1954), tāllēcēja
• Laima Vaikule (1954), dziedātāja
• Aīda Ozoliņa (1957), aktrise
• Andrejs Žagars (1958—2019), aktieris, režisors un uzņēmējs
• Raimonds Macats (1961), komponists, mūziķis
• Juris Žagars (1961), aktieris
• Ritums Ivanovs (1968), gleznotājs
• Linda Feldberga (1979), dziedātāja
• Jānis Bērziņš (1982), biatlonists
• Jānis Karlivāns (1982), desmitcīņnieks
• Mārtiņš Cipulis (1980), hokejists

Izglītība

Cēsīs pamatizglītību iespējams iegūt kādā no septiņām sākumskolām/pamatskolām: Cēsu 1. pamatskolā, kur iespējams padziļināti apgūt mūziku, Cēsu 2. pamatskolā, ekoskolu kustībā iesaistītajā Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā, privātajā Cēsu Jaunajā pamatskolā, un Cēsu internātpamatskolā — attīstības centrā.

Vidējo izglītību iespējams iegūt Cēsu pilsētas vidusskolā, Draudzīgā Aicinājumā Cēsu Valsts Ģimnāzijā un Cēsu Valsts ģimnāzijā.

Ekonomika

1990. gadu sākumā lielākie Cēsu uzņēmumi bija spiesti samazināt ražošanu, jo strauji samazinājās pieprasījums pēc to pakalpojumiem. Valsts uzņēmumu privatizācija Cēsis skāra samērā vēlu. Pašlaik vietējā ekonomikā dominē mazie uzņēmēji un privātā uzņēmējdarbība, bet lielākais rūpniecības uzņēmums Cēsīs ir Cēsu alus.

Viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm Cēsīs ir tūrisms. Vasarās tūristus piesaista daba un mākslas pasākumi, bet ziemā — slēpošanas komplekss. Visa gada griezumā Cēsis apmeklētājus piesaista kā reģionāli nozīmīgs mākslas un kultūras centrs. 2009. gadā Cēsis apmeklēja 405 tūkstoši tūristu.

Sadraudzības pilsētas

Cēsīm ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:

• Ahima, Vācija
• Rakvere, Igaunija
• Rokišķi, Lietuva
• Tiresē, Zviedrija

Attēlu galerija

• 
  Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīca
• 
  Cēsu Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca
• 
  Cēsu pils
• 
  Cēsu pilsmuiža (Jaunā pils)
• 
  Cēsu vējdzirnavu drupas un ūdenstornis

Ārējās saites

• Cēsu oficiālā mājaslapa
• Cēsis — Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014 kandidāte Arhivēts 2011. gada 22. jūlijā, at Archive.is
• Tūrisms Cēsīs
• Cēsu pils komplekss Arhivēts 2007. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• Vietas.lv — Cēsis
• A.Švābe, Tālava, 1936