Amerikas ūdele
| Amerikas ūdele Neovison vison (Schreber, 1777) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Ūdeles (Neovison) |
| Suga | Amerikas ūdele (Neovison vison) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatība areāls | |
 Amerikas ūdele Vikikrātuvē | |
Amerikas ūdele, arī nercs[1] (Neovison vison)[2] ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, un tā ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā suga ūdeļu ģintī (Neovison). Otra Amerikas ūdeļu suga jūras ūdele (Neovison macrodon) izmira 19. gadsimta beigās. Kādreiz Amerikas ūdele tika klasificēta kā sermuļu ģints (Mustela) suga, tādēļ pieejamos informācijas avotos Amerikas ūdelei bieži tiek izmantots vecākais zinātniskais nosaukums Mustela vison.
Amerikas ūdele ir sastopama gandrīz visā Ziemeļamerikas teritorijā; gan Floridā, gan Arktiskajos rajonos. Tās dzīvo dažādu upīšu, ezeru vai citu ūdenstilpju krastos gan mežos, gan atklātās vietās. Tās apmetas citu dzīvnieku pamestās alās, jo pašas alas visbiežāk nerok, lai gan ķepas ir piemērotas rakšanai.[3]
Tā kā Amerikas ūdele ir iecienīts kažokādas dzīvnieks, ko audzē kažokzvēru fermās, tā, gan izbēgot no fermām, gan cilvēkiem apzināti palaižot savvaļā,[4] ir izplatījusies un iedzīvojusies jaunās teritorijās; Dienvidamerikā un Eiropā. Eiropā 1950. gados tā tika palaista savvaļā apmēram 30 dažādos apgabalos; Lietuvā gan 1950. gan 1953. gadā, Baltkrievijā 1953. gadā, Igaunijā 1958. gadā, Ļeņingradas apgabalā 1958. gadā. Latvijā Amerikas ūdele mākslīgi introducēta netika, tomēr tā izbēga no kažokzvēru fermām un ieradās no kaimiņteritorijām, galvenokārt no Lietuvas pa Ventas baseina upēm. Gaujas baseinā tā parādījās jau 1944. gadā.[4] Tās izplatība ir galvenais iemesls Eiropas ūdeles izzušanai lielākajā daļā Eiropas, arī Latvijā, tāpat Amerikas ūdeļu savairošanās ir būtisks iemesls vairāku sugu ūdensputnu skaita samazinājumam.
Amerikas ūdele un Eiropas ūdele
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mūsdienās Eiropā Amerikas ūdele ir pārņēmusi Eiropas ūdeles dzīves telpu, savu mazāko radinieci padarot par izmirstošu sugu. Latvijā Amerikas ūdeles savvaļā sāka dzīvot 1950. gados, un jau 1970. gados tā kļuva par bieži sastopamu dzīvnieku Latvijas ūdenstilpju tuvumā.[3] Eiropas ūdele Latvijā nav redzēta kopš 1994. gada, toties Amerikas ūdele ir kļuvusi par visbiežāk sastopamo sermuļu dzimtas dzīvnieku Latvijā.[3] Abas ūdeļu sugas izmanto vienu un to pašu ekoloģisko nišu. Amerikas ūdeles, kas ir lielākas, stiprākas un agresīvākas par Eiropas ūdelēm, sacensībā par izdzīvošanu izkonkurēja mazākās "eiropietes" no kopējās nišas.[3]
Viens no iemesliem, kādēļ Eiropā izmirst Eiropas ūdeles ir arī tāds, ka Amerikas ūdeļu tēviņi ne tikai padzen Eiropas ūdeļu tēviņus,[3] bet arī sapārojas ar Eiropas ūdeļu mātītēm. Tomēr mazuļi pēc tam nepiedzimst. Mātītes gada laikā meklējas tikai vienu reizi.
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amerikas ūdelei ir slaids, garš ķermenis, un tēviņam tas ir apmēram 60 cm garš, un tas sver apmēram 0,9—1,2 kg. Mātītes ir apmēram 20% mazākas par tēviņiem.[5] Kažoks ūdelei ir gluds un biezs. Tā krāsa ir tumši brūna vai melna, ar baltu pazodi. Ziemā kažoka krāsa kļūst tumšāka.[6] Amerikas ūdelei ir garas ūsas, mazas apaļas acis un mazas austiņas. Kājas ir īsas un spēcīgas, ķepu pirksti daļēji savienoti ar peldplēvi, tādēļ ūdeles ir labas peldētājas un nirējas. Ūdeles mēdz saukt arī par ūdens seskiem.[3]
Amerikas ūdele un Eiropas ūdele ārēji ir ļoti līdzīgas un grūti atšķiramas. Lai arī Eiropas ūdele ir ne vien mazāka, bet arī gaišāka un brūnāka, un Amerikas ūdeles aste ir garāka, sasniedzot aptuveni pusi no ķermeņa garuma, bet Eiropas ūdeles aste ir aptuveni 1/3 no ķermeņa garuma, abas no attāluma ir grūti atšķirt pat profesionālim. Vislabāk tās var atpazīt, ja redz dzīvnieka purniņu. Eiropas ūdeles purna galā ir gaišs laukums, jo gan uz augšlūpas, gan apakšlūpas ir balts matojums, bet Amerikas ūdelei balta ir tikai apakšlūpa un pazode.[3]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikas ūdele dzīvo tikai ūdens tuvumā, un ūdenī jūtas drošāk un veiklāk kā uz sauszemes. Īso kāju dēļ dzīvnieks uz sauszemes ir nedaudz neveikls, tam ir raksturīgs pārvietošanās veids —īsi, pusmetrīgi lēcieni ar kūkumā saliektu muguru. Ūdele soļos tikpat kā neiet, arī kokā uzkāpt nespēj. Pazemes alas ūdelēm ir tikpat svarīgas kā ūdens. Alās ūdeles medī grauzējus, glabā barības krājumus, dienas laikā atpūšas pēc nakts medībām un slēpjas no ienaidniekiem. Ala, kas paredzēta gulēšanai vai mazuļu audzināšanai, tiek izklāta ar sausu zāli, sūnām, lapām un putnu spalvām.[3]
Tāpat kā ūdri, ūdeles ir ļoti rotaļīgi un inteliģenti dzīvnieki. Zinātnieki ir veikuši eksperimentus, kuros vērtēja dažādu dzīvnieku spēju mācīties. Tika salīdzinātas ūdeles, seski, skunksi un mājas kaķi.[7] Visgudrākās izrādījās ūdeles, tad seski, skunksi, un pēdējā vietā bija kaķi. Pētījumos tika atklāts, ka ūdele ir apķērīgāka par vairākām primātu sugām. Tā spēja mācīties tikai no viena piemēra, kas ir raksturīgi tikai augstākajām primātu sugām.
Amerikas ūdeles dabīgie ienaidnieki Amerikā ir koijots, lielais ragainais ūpis un dažādie Amerikas vilki. Cilvēki ūdeles medī, lai iegūtu to kažokādas.
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikas ūdele medī gan ūdenī, gan uz sauszemes. Lai nomedītu zivis, vēžveidīgos vai vardes, tā mēdz ienirt un medīt zem ūdens. Uz sauszemes tā medī putnus, čūskas, peles, dažādus citus grauzējus un trušus, ļoti labprāt izēd olas putnu ligzdās. Kopumā ūdele medīs jebko, kas tai patrāpīsies ceļā.
Amerikas ūdele ir galvenais putnu ligzdu postītājs mitrāju teritorijās Latvijā un vairāku sugu ūdensputnu skaita samazināšanās pēdējos gadu desmitos saistāma lielā mērā ar pieaugušo ūdeļu skaitu.
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Amerikas ūdele parasti ir vientuļniece. Riesta laiks iesākas agri februārī un beidzas aprīlī. Abiem dzimumiem var būt vairāki partneri. Mazuļi dzimst vienu reizi gadā, pēc 2 mēnešu[3] grūsnības perioda parasti piedzimst 4—5 akli un nevarīgi mazuļi. Māte tos zīda ar pienu 2—2,5 mēnešus, lai gan jau no mēneša vecuma tie tiek piebaroti ar gaļu. Sasniedzot 3 mēnešu vecumu, mazie sāk piedalīties medībās.[3] Ūdelēm ir augsta mirstība, un tās, kas sasniedz 1 gadu vecumu, savvaļā dzīvo apmēram 3 gadus, lai gan nebrīvē tās spēj sasniegt 10—12 gadu vecumu.
Amerikas ūdele un cilvēks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī ūdeles ir gudri, apķērīgi un rotaļīgi dzīvnieki, ar piemīlīgu ārējo izskatu, tomēr tās nav kļuvušas par mājdzīvniekiem. Tām ir spēcīgs sakodiens, asi zobi, tās ir ļoti agresīvas un aktīvas. Lielākajai daļai cilvēku pietrūkst zināšanu un pacietības, lai izaudzinātu ūdeli par mājdzīvnieku. Kopumā cilvēki ir centušies tās pieradināt nu jau vairāk kā 100 gadus, tomēr tās joprojām ir savvaļas dzīvnieki, un visdrošāk tās ir turēt krātiņā.[8]
Amerikas ūdele ir iecienīts kažokādas dzīvnieks, un vēl nesenā pagātnē tās tika audzētas lielās kažokzvēru fermās visā pasaulē, Latviju ieskaitot. Mūsdienās kažokādām zaudējot savu nozīmi modes industrijā, daudzas fermas ir likvidētas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Zaļā dzīvesstila žurnāls "Vides Vēstis"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. decembrī. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.
- ↑ «Neovison vison (American Mink)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 25. februārī. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 «Zaļā dzīvesstila žurnāls "Vides Vēstis"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. martā. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.
- ↑ 4,0 4,1 «Eiropas ūdele». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 8. septembrī. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.
- ↑ «American Mink». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 8. janvārī.
- ↑ Macdonald, D.W. and Tattersall, F.T. (2001) Britain's Mammals- The Challenge for Conservation.The Wildlife Conservation Research Unit, Oxford University
- ↑ Doty, Barbara A., C. Neal Jones and Larry A. Doty (1967) Learning-Set Formation by Mink, Ferrets, Skunks, and Cats. Science 155(3769): 1579—1580.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 19. februārī. Skatīts: 2003. gada 14. martā. Arhivēts 2006. gada 19. februārī, Wayback Machine vietnē.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Amerikas ūdeles foto (Rīgas zoodārzs)
- Amerikas ūdeles foto[novecojusi saite] (poga.lv)
- Amerikas ūdeles foto (ARKive)
- Iedod ciemiņam mazo pirkstiņu[novecojusi saite]
- Kā pasargāt mākslīgās ligzdvietas zosveidīgajiem putniem no ūdelēm Arhivēts 2011. gada 23. martā, Wayback Machine vietnē.
- Puzes pagastu apsēdušas izbēgušas ūdeles[novecojusi saite]
- Neovison vison