[go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Bolderāja

Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par Rīgas apkaimi. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Bolderāja (stacija).
Bolderāja
Bolderājas jaunā daļa.
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Kurzemes rajons
Platība 8,329 km²
Iedzīvotāju skaits 11 962 (2024)
Ievērojamas celtnes Bolderājas katoļu baznīca
Bolderājas luterāņu baznīca
Bolderājas jaunais tilts
Ūdenstilpes Daugava
Buļļupe
Loču kanāls
Hapaka grāvis
Beķera grāvis
Bolderājas karjera ezers
Parki Krēmeru dabas liegums
Transports
Autobuss 3. 30. 36. 56.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-1016
Ārējā saite apkaimes.lv

Bolderāja ir Rīgas pilsētas Kurzemes rajona apkaime Pārdaugavā. Tā atrodas pilsētas ziemeļrietumu daļā starp Buļļupes labo krastu un Hapaka grāvi un robežojas ar Daugavgrīvas, Vecmīlgrāvja (nav sauszemes savienojuma), Voleru, Spilves un Kleistu apkaimēm. Bolderājas apkaimes robežas ir Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, Kleistu iela, Apakšgrāvja iela, dzelzceļš, Daugavgrīvas šoseja, Hapaka grāvis.

Bolderājas apkaimes kopējā platība ir 8,329 km², kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14,863 kilometri. Galvenās Bolderājas ielas ir Lielupes, Lielā, Gobas, Stūrmaņu un Silikātu ielas.

Nosaukums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietvārds "Bolderāja", visticamāk, cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, jo kādreiz šajā vietā nav vēl bijusi plašāka apdzīvojuma teritorija. Livonijas ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis Lielupes lejteci Johanam Bulderingam,[1] no kura vārda atvasināts Buldurupes vārds (Aa lejasvācu dialektā — upe, no tā veidojies Bulderaa). Vēlāk Lielupes lejteci sāka dēvēt par Buļļupi.[2] Kā skaidrojis Broce — Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi no Lielupes, kas lejtecē, sākot ar Buļļu muižu saukta vāciski Bolderaa.[3]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, upe pagriezās uz austrumiem un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja līcī. Kādreiz, tālāk no krastmalas, bija smilšu pauguri, sanesu smiltis, kāpas, dažviet arī pļavas. Bolderājas apkaime izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas—Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām (Babītes lagūnas līdzenumu). Senāk kāpas bija apaugušas ar priežu mežu. Kāpu apaugums zudis pirms daudziem gadu simtiem, kam par iemeslu, iespējams, bijusi cilvēku darbība (koku izciršana) vai arī mežu ugunsgrēki. Rezultātā kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai. Latvijā valdošie austrumu vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, kā rezultātā pamazām tika pārklātas Spilves pļavas, aizbērdamas gan purvus, gan upju attekas, aprakdamas ēkas. Šāds liktenis piemeklēja arī Lofelda muižiņu, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja uz D no Daugavgrīvas. Muižas iemītnieki bija spiesti atstāt ēkas, kas dažu gadu laikā pazudušas smiltīs. Pēc 19. gadsimta pētījumiem, Buļļu kāpas vietām ievirzījušās iekšzemē aptuveni 3 m gadā. 1932. gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot. Pēc Otrā pasaules kara Bolderājas apkaimē 2 km garā posmā aptuveni 20 ha platībā apmežotās kāpas tika noraktas (Bolderājas—Buļļupes smilts atradne, izveidota silikātķieģeļu ražošanai) un šī teritorija daļēji apbūvēta.[4]

Muitnīca pie senās Lielupes ietekas Daugavā (no 17. gadsimta)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Zviedru armija no Bolderājas pāri Buļļupei bombardē Daugavgrīvas cietoksni 1701. gadā.

Bolderājas miestiņš izveidojās lielākoties iekārtotās muitnīcas dēļ (Kurzemes jeb Bolderājas muita). 1603. gadā pie ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tā laika Lielupes (vēlākās Buļļupes) labajā krastā tika ierīkota muitnīca, balstoties uz Rīgas rātes rīkojumu.[5]

Zviedru Vidzemes laikos Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas atrašanās izdevīgā ģeogrāfiskā novietojumā pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā noteica teritorijas izveidošanos par nozīmīgu un ietekmīgu faktoru Rīgas tirdzniecībā, kur gadsimtiem ilgi tika kontrolēta garāmbraucošā kuģu satiksme.[6] Līdz ar to Bolderājas muitnīcai (kas darbojās līdz 20. gadsimtam) vēsturiski bija liela nozīme. Tā sagādāja ievērojamus zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs pat mēģināja izrakt Lielupes izeju jūrā pie Slokas, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.[7] 1679. gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū — izveidojot jaunu gultni (Ziemeļupi), pa kuru tā ieplūda Rīgas līcī (tomēr jaunā grīva aizsērēja). 1755. gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Rezultātā upes vecā lejtece aptuveni 10 km garumā sākot no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai ieguva Buļļupes jeb Buldurupes nosaukumu.[8]

Bolderājai vēsturiski bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni, jo tā tikusi uzskatīta par minētā cietokšņa priekšposteni, kas izveidojies ap muitnieku un loču apmešanās vietu. Sākotnēji Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā — ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu — divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā pastāvīgā loču dzīvesvieta.[9]

Bolderājas muižiņa (no 18. gadsimta)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderāja ir daļa bijušās Daugavgrīvas draudzes novada teritorijas, kas kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18. gadsimtā uz kādreizējās Bolderājas muižas (Aahacken,[10] Bolderaa, Bergshof) zemes. Muižiņa atradusies pie Buļļupes ietekas Daugavā, mūsdienās par muižiņu ir saglabājušās tikai vēsturiskas liecības. Šajā vietā muižiņa minēta jau 16. gadsimta beigās, tās īpašnieks bijis Kaspars Bergs, kas bijis arī jaundibinātās Bolderājas muitas pirmais priekšnieks. Muiža toreiz dēvēta Aabacken mit Bolderaa oder Bergshof — zemes pie upes ar Bolderāju jeb Berga muižu. Muižiņai laika gaitā mainījušies tās īpašnieki un tā nav tikusi pakļauta muižu redukcijai.[11] 1823. gadā muižas redukcijas komisija atzinusi Bolderājas muižiņu par mantojamu un alodiālu īpašumu. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās atzīmēta tā laika muižiņas īpašniece baronese Sofija fon Bukshevdena (Buxhoevden).[10] Tomēr reālais muižas pārvaldītājs no 1889. gada bija nomnieks Johans Unifers (Johann Univer).[12]

Mencu un Miglas ielu krustojums. 2007. gads.

Rīgas priekšosta un fabrikas miests (no 19. gadsimta)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gobas iela, 2007. gads.
Stūrmaņu un Mencu ielu stūris. 2007. gads.

Ap 1800. gadu pār Buļļupi tiek izbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju.[13] 1830. — 1840. gados Bolderājā tika veikta kuģu būve.[14] 1852. gadā tika atklāta Rīgas—Bolderājas telegrāfa līnija, kas bija pirmā civilā telegrāfu sakaru līnija toreizējā Krievijas Impērijā.[15][16]

Bolderājas miests straujāk sāka attīstīties 19. gadsimtā, kad 1873. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga—Bolderāja (Ostasdambis). Līdz ar to 19. gadsimtā Bolderāja izveidojās par Rīgas priekšostu un fabrikas miestu.[14] Bolderājā dziļas iegrimes okeāna kuģi atstāja daļu kravas vai arī papildināja to, kur krava uz Rīgu nosūtīta ar liellaivām (1851. gadā Krievijas valdība atļāva izbūvēt ziemas ostu Daugavgrīvā, kur tika piešķirta arī zemes gabals izkrauto preču uzglabāšanai).[12]

19. gadsimtā arī Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta dzīslu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pat to pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi.[17] 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar iepriekšminētās dzelzceļa līnijas izbūvi Bolderājā strauji attīstījās rūpniecība un ražošana. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirms Pirmā pasaules kara bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem centriem (1900. gadā bija 1162 nodarbinātie strādnieki, 1910. gadā skaits bija audzis līdz 1832 strādniekiem).

1866. gadā tika dibināta Bolderājas mašīnbūves fabrika, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāka darboties Kārļa Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle.[12] 1884. gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika (tā bija pirmā fabrika Rīgā, kurā ierīkota elektriskā apgaismošana). Darbojās arī A. Langes trāna fabrika, M. Kūdes un F. Šapiro kokzāģētavas.[18] Bolderājas apbūve tika veikta uz Bolderājas muižas privātzemes,[14] kur 1909. gadā Bolderājā bija 280 koka un 20 mūra ēkas.[12]

20. gadsimta sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jaunā pieteka, kas atradās tuvāk Bolderājai, tika paplašināta un padziļināta, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. Starp abiem Buļļupes zariem atrodas Mīlestības saliņa.

1914. gadā Bolderājā bija 10,5 tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt strādnieki, zvejnieki, arī loči, štaueri un jūrnieki. Bolderājas apbūve (1909. gadā bija aptuveni 300 ēku) tika veikta uz privātmuižas zemes. Tā kā šī bija Bolderājas muižas zeme, tad tā laika īpašniece Sofija Bukshēvdena sadalīja zemi gruntsgabalos un iznomāja tikai uz 60 gadiem māju īpašniekiem, ar ko ir skaidrojams, kāpēc miestiņā netika celtas ievērojamākas celtnes, kas kavēja arī konkrētās teritorijas attīstību.[19] Pirmā pasaules kara laikā Bolderāja stipri cieta no kara notikumiem, jo tā atrodas tiešā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā. Karš atsaucās arī uz rūpniecību, jo daudzu uzņēmumu iekārtas tika evakuētas uz Krievijas Impērijas iekšzemes guberņām, savukārt fabriku un rūpnīcu ēkas tika izpostītas.[12]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada vasarā Daugavgrīvas cietoksnī un Bolderājā no Kurzemes ienāca Latvijas Bruņoto spēku daļas. Bermontiādes laikā pie Daugavgrīvas norisinājās kaujas ar Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Pēc bermontiešu padzīšanas Daugavgrīvas cietoksnis un Bolderāja kļuva par Latvijas armijas garnizona daļu novietni.

Iekļaušana Rīgas pilsētā (20. gadsimts)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauta arī Bolderāja līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām (Daugavgrīvu, Kleistiem, Buļļu un Solitūdes muižām, Lielo un Mazo Dammes muižu, Anniņmuižu un Šampēteri).[20]

Latvijas pirmajos neatkarības gados saimnieciskās dzīves atjaunošanās noris lēni, jo liela daļa rūpnīcu iekārtu bija aizvestas uz Krieviju un pašas rūpnīcas ēkas iznīcinātas, turklāt bija krasi samazinājies iedzīvotāju skaits Bolderājā. Karš bija nesis postu arī zvejniekiem, kas bija zaudējuši lielu daļu laivu un zvejas inventāru. Neatkarības gadu sākumā vēl bijis vecais koka tilts pār Buļļupi, lai gan sliktā stāvoklī un ar stipriem bojājumiem. 1930. gados izmantojams bija vairs tikai dzelzs tilts.[21]

Līdz ar Bolderājas iekļaušanu Rīgas administratīvajās robežās 1924. gadā, lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina to nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem nosaukumiem. Līdz valsts neatkarības iegūšanai oficiālie bija krieviskie nosaukumi, bet kartogrāfiskajā materiālā un plānos — vāciskie. Mainot nosaukumus, daļa citvalodu nosaukumu bija tikai latviskoti. Pēc Bolderājas pievienošanās Rīgai vienīgā no jauna nospraustā iela ir Gobas (kādreiz — Jaunā) iela, kas tika izveidota 1930. gados jaunās šosejas (Daugavgrīvas šoseja) būves dēļ. Jaunās ielas trase vilkta daļēji pār neapbūvētajām muižas zemēm, kā arī dažiem izīrētiem un apbūvētiem gruntsgabaliem starp Bungas un Miglas ielām. Bolderājas ielu tīklu līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā veidoja 32 ielas.[22] Pirmajā Latvijas neatkarības laikā daļēji tiek atjaunota iepriekšējā rūpniecība, kā arī dibināti jauni rūpniecības uzņēmumi.

1940. gadā Rīga tika sadalīta sešos administratīvi teritoriālos rajonos, Daugavas kreisajā krastā izveidojot Ļeņina un Sarkanarmijas rajonu. Vācu okupācijas vara minēto dalījumu atcēla, bet pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1944. gadā ar nelielām izmaiņām iepriekšējais administratīvi teritoriālais iedalījums tika atjaunots — Daugavas kreisajā krastā Sarkanarmijas rajons tika pievienots Ļeņina rajonam. 1962. gadā apvienotie rajoni tika sadalīti. 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalītajā daļā izveidoja Ļeņingradas rajonu,[23] kurā atradās Bolderāja.[24]

Pēc Otrā pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai. Tā, 1945. gadā tika pieņemts lēmums par iedzīvotāju pārcelšanu no Bolderājas.[25]

1952. gada 29. augustā Bolderājai tika piešķirts strādnieku ciemata (pilsētciemata) statuss, pakļaujot to Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. 1959. gada 22. aprīlī ciemats likvidēts, teritoriju pievienojot Ļeņina rajonam.[26] Sākot ar 1958. gadu tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, paralēli arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi palēnām apsīka, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru bija iespējams tikai autobuss. Tikmēr rūpnīcas palielināja produkcijas izlaidi. Tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis. Pēc Otrā pasaules kara tika ierīkotas jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 1950., 1960. gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu.[27]

1950. gadu sākumā tika izbūvēta Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemats (arhitekts Pāvels Seļeckis) ar tipveida dzīvokļiem un sabiedriskajām ēkām.[24] Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemā tika uzceltas vairākas divstāvu dzīvojamās mājas ar divām sekcijām. Tika izbūvēts bērnudārzs, ēdnīca, veikali. Dzīvojamo namu būvei šajā periodā Rīgas nomalēs pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bija principiāla nozīme, kas saistāma ne tikai ar tipveida projektu ieviešanu, bet arī pieredzes uzkrāšanu kompleksai mikrorajonu projektēšanai un celtniecībai tuvākajā nākotnē.[28]

Platā iela 18 — iekšpagalmi. 2007. gads.

Visa Bolderājas dzīvojamā rajona detālplānojums tika izstrādāts 1965. gadā institūtā "Pilsētprojekts". Detālplānojuma arhitekti bija Gunārs Melbergs, Lilija Muntere un Ivars Strautmanis. Projekts noteica rajona apbūves kompozīciju un plānojuma organizāciju — divu rajona sabiedriskā centra un tā vietu, atpūtas un sporta zonas, transporta un inženierkomunikāciju tīklu.[24] Bolderājas rajona apbūvi projektēja arhitekti Laimonis Nagliņš, Andris Vītols, Vladimirs Šņitņikovs un citi. Tika izstrādāts arī vēsturiskās apbūves rekonstrukcijas plāns, kuru 1986. gadā pabeidza arhitekti Ēvalds Fogelis un Jānis Taurenis, bet Padomju Savienības sabrukuma rezultātā tas arī palika uz papīra. Līdz ar 1965. gadu aizsākās paneļēku būvniecība Bolderājā. Šajā dzīvojamā rajonā bija paredzēts izmitināt 15 000 iedzīvotāju.[29] 1977. gadā Gobas ielā 27 tika atvērts kinoteātris "Bolderāja" ar 420 sēdvietām.

Bolderājas Romas katoļu baznīca.

Pēc PSRS sabrukuma Bolderājas apkaimi iekļāva Kurzemes priekšpilsētā.[30]

Arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā nozīmīga kultūrvēsturiskā vērtība mūsdienās saglabājusies Bolderājas vecākā apbūve (Bolderājas centrā),[31] kur īpaši jāizceļ vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis (Rīgas Bolderājas Jaunā pamatskola) Miglas ielā 9. Kā nozīmīgi objekti ir jāmin arī divas Bolderājas baznīcas, kur abas ir cietušas ugunsgrēkā, tikušas pārbūvētas, kur Bolderājas Romas katoļu baznīca cietusi karu laikā un tikusi demolēta.[32] Bolderājas luterāņu baznīca ir viena no nedaudzajām Latvijas koka baznīcām, kas saglabājušies no 19. gadsimta. Nozīmīgs objekts ir Bolderājas kapi (atrodas Lielajā ielā 76 un Lielajā ielā 78), jo tajos atrodas Otrajā pasaules karā kritušo jūrnieku brāļu kapi.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet tās maksimālais augstums ir 12 metri v.j.l. Augstākā un reljefa ziņā saposmotākā teritorija atrodas Bolderājas apkaimes dienvidrietumu daļā, kur sākas Bolderājas—Priedaines kāpu grēda, kas stiepjas starp Buļļupi un Spilves pļavām. Bolderājas apkaimē ir tikai viena līdz 1,5 km plata kāpu un deflācijas ieplaku josla. Bolderājas dzīvojamajā rajona apkaimē 15—20 ha platībā kāpas ir noraktas, saglabājot tikai nelielu aptuveni 1 ha lielu kāpu grēdas fragmentu.[33]

Bolderājas apkaimes Z un Buļļupei pieguļošā daļa, tajā skaitā visa dzīvojamā rajona teritorija, atrodas Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā, kuram raksturīgi aluviālie (palieņu) līdzenumi. Apkaimes vidusdaļa pieder kāpu grēdu un masīvu ģeomorfoloģiskajam mikrorajonam, kas ir iepriekšminētā Bolderājas—Priedaines kāpu grēda. Savukārt apkaimes dienvidu daļa, kas pieguļ Hapaka grāvim, ir lagūnu līdzenums ar aluviālajiem nogulumiem. Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Bolderājā ir ļoti bieza (virs 40 metriem), atrodas augšdevona Gaujas svītas sarkanbrūnie, retāk zaļganpelēkie kvarca smilšakmeņi ar 0,5—1 m bieziem aleirolītu un mālu starpslāņiem.[33]

No inženierģeoloģiskā viedokļa Bolderājas apkaime ir ļoti kompleksa teritorija. Pārsvarā raksturīgas dažāda rupjuma smiltis ar nelielām (1—1,5 m) dūņu starpkārtām, kūdras slānīšiem un organikas ieslēgumiem. Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā tieši zem zemes virsas biezā slānī ieguļ galvenokārt smalkgraudainas eolās (kāpu) smiltis.[34] Bolderājas apkaimes vidienē Padomju laikos tika intensīvi iegūtas smalkgraudainas kvarca—laukšpata smiltis, kuras tika izmantotas silikātķieģeļu ražošanai. Pašreiz smilšu ieguve vairs nenotiek, bet izraktās smilts karjers ir kļuvis par plašu mākslīgu ūdenstilpi (Bolderājas karjera ezers). Neskatoties uz relatīvi augsto gruntsūdens līmeni (pārsvarā 0—1,5 m un tikai kāpu joslā tas atrodas dziļāk par 3 m), Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā celtniecības apstākļi vērtējami kā labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi, kur zem augsnes atrodas blīva vai vidēji blīva smalka un putekļaina smilts. Savukārt Bolderājas teritorijā, kura robežojas ar Hapaka grāvi celtniecībai ir nelabvēlīgi apstākļi, kur ir zemas nestspējas gruntis. Bolderājas apkaimes Z daļa relatīvi šaurā joslā ir pakļauta vairāk vai mazāk regulāras applūstamības riskam, tāpēc apbūve šajās teritorijās nav atļauta. Savukārt 18,6 ha apkaimes teritorijas (kopā 3 vietās) 2006. gada Rīgas teritorijas plānojumā ir noteikta obligāta nepieciešamība pēc teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas, ja tur tiek veikti jebkādi celtniecības darbi.[35]

Teritorijas iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No Bolderājas apkaimes kopējās platības 13,4% jeb 111,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — ziemeļrietumos tā ir Buļļupe, ziemeļos Loču kanāls, austrumos Hapaka grāvis, kurš ieplūst Daugavā, bet apkaimes dienvidrietumu daļā atrodas aptuveni 16 hektāru lielais Bolderājas karjera ezers, kura platība ir 21,6 hektāri, maksimālais dziļums 14 metri un kurš ir Bolderājas iedzīvotāju iecienīta peldvieta.[36] Dabas un apstādījumu teritorijas Bolderājā aizņem 31,6% jeb 263,4 hektāri apkaimes kopplatības, un lielākā daļa šo dabas teritoriju atrodas Bolderājas dienvidrietumu un dienvidu daļā. Pārsvarā tas ir priežu mežs, kā arī Bolderājas un Jauno Bolderājas kapu teritorijas. Plaša un neapbūvēta teritorija kā regulāri applūstoša Buļļupes palienes pļava atrodas apkaimes ziemeļu daļā starp dzelzceļu un Lielo ielu.

17% Bolderājas teritorijas noteikta kā ražošanas un rūpniecības teritorija, jo apkaimes dienvidaustrumu daļa ietilpst Rīgas brīvostā, kā arī tajā atrodas vairākas citas ražošanas objektu teritorijas. Plašu teritoriju (11,4%) Bolderājā aizņem jau pastāvoša dzīvojamā apbūve, kā arī jauktās apbūves teritorijas (9,7%). Bolderājas apkaimē atsevišķas jaunas apbūves teritorijas tiek atļautas pie Bolderājas dzelzceļa stacijas (jaukta apbūve), kā arī Bolderājas karjera A pusē apmēram 30 ha platībā (galvenokārt dzīvojamā apbūve ar apstādījumiem). Citu teritoriju izmantošanas veidu īpatsvars Bolderājā ir mazāk ievērojams, taču tiem ir būtiska nozīme apkaimes funkcionalitātes (piemēram, ceļu, dzelzceļa un tehniskās apbūves teritorijas) un dzīves kvalitātes (piemēram, publiskās apbūves teritorijas) nodrošināšanai.

Infrastruktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājai galvenās transporta saiknes ar citām teritorijām tiek nodrošinātas pa Daugavgrīvas šoseju un Kleistu ielu, bet apkaimē galvenā nozīme ir Lielajai, Silikātu, Stūrmaņu, Gobas, Kapteiņu, Gaigalas un Piestātnes ielai. Kopumā apkaimei ir attīstīta vietējo ielu tīkla struktūra, kas atbilst apkaimes raksturam. Vērā ņemama apkaimes transporta saikne ir arī dzelzceļa līnija, kas gan tiek izmantota tikai kravu pārvadājumiem.

Sabiedriskais transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas apkaimes sasniedzamība ar sabiedrisko transportu ir viduvēja — darbadienā kursējošo sabiedriskā transporta reisu skaits ir 418, no kuriem 253 reisus nodrošina autobusi, bet 165 reisus maršruta taksometri. Kopumā satiksmi ar Bolderāju nodrošina 4 autobusu maršruti, no kuriem 2 autobusi (36. un 56.) nodrošina tangenciālo satiksmi ar citām apkaimēm Daugavas kreisajā krastā (līdz Imantai un Ziepniekkalnam), bet pārējie divi maršruti (3. un 30.) nodrošina apkaimes saikni ar pilsētas centru (un arī dažām citām Daugavas labā krasta apkaimēm Pļavnieku virzienā). Jāatzīmē, ka apkaimē nodrošinājums ar sabiedrisko transportu ir atšķirīgs — gar apkaimes praktiski neapdzīvoto DR daļu, kur atrodas kapu teritorijas, sabiedriskais transports (1 autobusa maršruts) kursē 72 reizes darba dienā, kamēr Bolderājas dzīvojamo rajonu apkalpo visi 418 reisi. Raugoties no teritoriālā viedokļa sabiedriskā transporta sasniedzamība Bolderājā ļoti vāja, jo uz 25 ha apkaimes platības atrodas tikai 0,33 sabiedriskā transporta pieturas (vienā virzienā). Tomēr praktiski Bolderājā šim rādītājam nav būtiskas nozīmes, jo apkaimes lielākajā daļā nav nekāda apdzīvojuma, kamēr sabiedriskā transporta pieturu izvietojums ap Bolderājas dzīvojamo rajonu ir vērtējams kā adekvāts.

Padomju gados Bolderāju ar Daugavas labo krastu savienoja prāmju satiksme.

Autobusi:

Pārtikas lielveikali

  • Rimi — Gobas iela 14
  • Maxima X — Stūrmaņu iela 29
  • Maxima X — Gaigalas iela 29
  • Mego Gobas — Gobas iela 13
  • Beta — Gaigalas iela 21a
  • Lats — Lemešu iela 20
  • Lats — Stūrmaņu iela 29
  • Lats — Platā iela 9
  • Aibe — Platā iela 6

Degvielas uzpildes stacijas

  • Viada — Gaigalas iela 19a

Izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas apkaimē darbojas vidusskola, pamatskola, mūzikas un mākslas skola, kā arī trīs bērnudārzi:

Tā kā kopā ar Daugavgrīvas vidusskolu abās apkaimēs 2017. gadā mācījās tikai 183 vidusskolēni, turklāt divās no šīm skolām obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indekss bija mazāks par 35%, tika ierosināts šīs trīs vidusskolas reorganizēt par pamatskolām vai arī izveidot vienu kopīgu vidusskolu.[37] 2022. gadā 19. vidusskolu reorganizēja par pamatskolu.[38]

Rūpniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājā ir labi attīstīta kokapstrādes rūpniecība. Šeit ir vairāki kokapstrādes uzņēmumi: SIA Kronospan Riga (kokškiedru plātnes), AS "Latvijas Finieris" rūpnīca "Lignums" un "Hapaks", kā arī SIA "Būvmateriāli AN".

Krievu salā izvietoti uzņēmumi "Latvijas propāna gāze" un "KST", kā arī "Krēmeri" un "Rīgas jūras osta Voleri". Lielā ielā 69a atrodas SIA "EMR" (Eksperimentālā Mehāniskā Rūpnīca), kas ražo visu veidu rūpniecības, dzīvojamo un lauksaimniecības ēku celtniecības metālkonstrukcijas, tvertnes naftas produktu uzglabāšanai un transportēšanai, spiedientvertnes sašķidrinātās gāzes uzglabāšanai un transportēšanai un citu produkciju.

Bolderājā arī ir izvietots "Latvijas jahta" centrālais jahtklubs.

Bolderājas osta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Bolderājas osta

Bolderājas osta tika izveidota 18. gadsimta sākumā Daugavas grīvā, jo upē pastāvīgi veidojās smilšu sēkļi, kas neļāva dziļas iegrimes kuģiem iebraukt Rīgas ostā. Tādēļ palielinoties kuģu un to kravu apjomam, daļu no šo kuģu atvestās kravas sāka izkraut Bolderājas piestātnēs un tālāk uz Rīgu vest ar liellaivām.

Krievijas Impērijas tranzīttirdzniecībai caur Rīgu bija ļoti liela nozīme Baltijas guberņu saimniecības attīstībā. Rīga kļuva par vienu no nozīmīgākajām Krievijas lauksaimniecības ražojumu eksportētājām, par lielu iekšējās un ārējās tirdzniecības centru. Laikā no 1791. gada līdz 1800. gadam Rīgas ostu ik gadus apmeklēja vidēji 874 kuģi gadā, bet laikā no 1841. gadam līdz 1850. gadam — 1542 kuģi gadā. Rīgas osta ar savām funkcijām netika galā, kuģi ilgi gaidīja piestāšanas atļauju reidā, Daugava bija liellaivu pieblīvēta.

Rīgas galvenās eksportpreces šajā laikā bija lini, kaņepāji, pakulas, linsēklas, kaņepes, labība un kokmateriāli, kas lielāko tiesu bija plašus pārkraušanas laukumus prasošas preces. Mazā Rīgas osta ar ierobežotajām pārkraušanas iespējām nespēja tikt galā ar šo preču apjomu (sevišķi lielas problēmas sagādāja kokmateriāli, kas ieņēma visai ievērojamu vietu eksportpreču vidū). To visu daļēji kompensēja palīgostas izbūve Bolderājā. Bez tam Bolderājā kuģos tika iekrautas smagas vai apjomīgas eksportkravas (piemēram, kaņepāji, pelni).

Bolderājas kapi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bolderājas kapi atrodas Lielā ielā 76 (bijušie Pareizticīgo kapi) un Lielā iela 78 (bijušie luteriešu kapi, pazīstami arī kā Jaunie Bolderājas kapi). Kopējā platība 3,6 hektāri. Atklāti 18. gadsimta beigās. Bolderājas kapos atrodas Otrā pasaules kara kritušo Latvijas jūrnieku brāļu kapi, kas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis.

Bolderājas jaunie kapi ir viena no divām kapsētām Rīgā, kurās tiek ierādītas jaunas kapvietas. Otra atvērtā kapsēta ir Jaunciemā. 2008. gadā tika uzsākta kapu paplašināšana, kurā plānots izveidot papildus 15 hektārus teritorijas piemērot apbedīšanai.

Galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Bolderājas vecā daļa.
    Bolderājas vecā daļa.
  • Bolderājas luterāņu baznīca.
    Bolderājas luterāņu baznīca.
  • Bolderājas jaunais tilts.
    Bolderājas jaunais tilts.
  • Bolderājas centrālā daļa, Gobas iela.
    Bolderājas centrālā daļa, Gobas iela.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Nacionālā enciklopēdija. Jānis Sarnovičs, Bolderāja
  2. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp.
  3. ↑ Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2.sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 351. lpp.
  4. ↑ Bolderāja. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 727. — 728. lpp.
  5. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. — 15. lpp.
  6. ↑ Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. — 20. gs. Arhivēts 2011. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē., 1998. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 14. lpp.
  7. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds"
  8. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne,152. lpp. 239. lpp.
  9. ↑ Broce J., 1996. Zīmējumi un apraksti 2. sēj. // Rīgas Priekšpilsētas un tuvākā apkārtne. — Rīga, Zinātne, 351.lpp
  10. ↑ 10,0 10,1 Veitners K., 1996. Pārdaugavas muižu vēsturiskā attīstība 1750. — 1850. LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura darbs, vad. Doc. J. Štrauhmanis: — Rīga, 65.lpp.
  11. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 21. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 «Daugavgrīva un Bolderāja arhīva materiālos. 13. — 20. gs.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. septembrī. Skatīts: 2009. gada 29. oktobrī.
  13. ↑ Andris Kolbergs, 2007. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — Jūrmala: Fond AKA. 466. lpp.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 202. lpp.
  15. ↑ Bolderāja. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 727.—728. lpp.
  16. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43.- 44. lpp.
  17. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne 156. lpp.
  18. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43. — 44. lpp.
  19. ↑ Caune A., 1998. Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem. — Rīga: Zinātne 154. lpp.
  20. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000. gads.
  21. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp., 132.—133. lpp.
  22. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 43.-44. lpp.
  23. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 2000.
  24. ↑ 24,0 24,1 24,2 Pēteris Jērāns (redaktors). «Bolderāja». Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 201. lpp.
  25. ↑ Arvis Pope, 2005. Rīgas galvenā nomale. — Rīga: izdevniecība "Zelta grauds", 14. lpp., 196. lpp.
  26. ↑ Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
  27. ↑ Rīgas ielas, 2001 // Enciklopēdija, 1. sēj. — Rīga: Apgāds Priedaines, 40.—41.lpp.
  28. ↑ Rīga sociālisma laikmetā 1917 — 1975, 1980. — Rīga: Zinātne, 318.-319. lpp.
  29. ↑ Anita Antenišķe, 2000. Daudzstāvu dzīvojamā Rīga un reģiona konteksts // Rīgas arhitektūra // Stili, ēkas, interjeri 21. gadsimtā. — Rīga: apgāds "Jumava", 42.—49.lpp.
  30. ↑ "Rīgas pārvalde astoņos gadsimtos", SIA Rīgas nami & Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīga, 34.-35. lpp.
  31. ↑ Ilze Jansone, Ivars Vīks, 1999. Latvju ceļotājs 1. // Sērija "Dzimtenes mācība" — Rīga: izdevēja Ilze Jansone. Termins "Bolderāja" 122. lpp.
  32. ↑ Bolderājas luterāņu baznīca. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 728. — 729. lpp.; Bolderājas Romas katoļu baznīca. "Latvijas enciklopēdija", 1. sēj., Rīga, 2002, termins "Bolderāja", 729. — 730. lpp.
  33. ↑ 33,0 33,1 Pēteris Jērāns (redaktors). Rīga: enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
  34. ↑ Pētījums "Esošās situācijas izpēte Rīgā". Rīgas attīstības programmas izstrādes
  35. ↑ Rīgas teritorijas plānojums 2006. — 2018. gadam Arhivēts 2011. gada 5. jūlijā, Wayback Machine vietnē., rdpad.lv
  36. ↑ Bolderājas karjera ezers, ezeri.lv
  37. ↑ Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā LETA 2017. gada 25. oktobrī
  38. ↑ «Rīgā slēgs un reorganizēs vairākas skolas». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-07-09.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes rajons
Zemgales priekšpilsēta
Ziemeļu rajons
Vidzemes priekšpilsēta
Centra rajons
Latgales priekšpilsēta
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Bolderāja&oldid=4166575"