orditus

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

Perfect passive participle of ordior (begin).

Pronunciation

[edit]

Adjective

[edit]

ōrdītus (feminine ōrdīta, neuter ōrdītum); first/second-declension adjective

  1. begun
  2. undertaken

Declension

[edit]

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative ōrdītus ōrdīta ōrdītum ōrdītī ōrdītae ōrdīta
genitive ōrdītī ōrdītae ōrdītī ōrdītōrum ōrdītārum ōrdītōrum
dative ōrdītō ōrdītae ōrdītō ōrdītīs
accusative ōrdītum ōrdītam ōrdītum ōrdītōs ōrdītās ōrdīta
ablative ōrdītō ōrdītā ōrdītō ōrdītīs
vocative ōrdīte ōrdīta ōrdītum ōrdītī ōrdītae ōrdīta
[edit]

References

[edit]