Mudrosas pamiers
Mudrosas pamiers noslēgts 1918. gada 30. oktobrī starp Lielbritānijas un Osmaņu impērijas pārstāvjiem. Ar to pārtrauca Pirmā pasaules kara ietvaros notiekošo karadarbību Tuvajos Austrumos. Pamiera līgumu parakstīja Lemnosas salas Mudrosas ostā uz britu karakuģa „Agamemnon” osmaņu jūras lietu ministrs Raufs bejs un Lielbritānijas admirālis Somersets Artūrs Gougs-Kaltorps.
Līgums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pamiera līgumam bija 25 punkti.[1] Līdz ar līguma parakstīšanu Osmaņu impērija apņēmās:
- atvērt kuģošanu Dardaneļos un Bosforā, dodot ceļu uz Melno jūru, un ļaujot okupēt jūras šaurumus kontrolējošos fortus.
- informēt par visiem jūras mīnu laukiem, un palīdzēt to likvidēšanā.
- visus Sabiedroto karagūstekņus un armēņu gūstekņus pārvest uz Konstantinopoli un nodot Antantei.
- nekavējoties demobilizēt armiju, vienīgi saglabājot tik daudz karaspēka, cik nepieciešams robežu sargāšanai un iekšējās kārtības uzturēšanai. Par konkrētu skaitu abas puses vienosies vēlāk.
- novietot visus karakuģus Antantes norādītās ostās, dot Antantei brīvi izmantot visas ostas.
- nemieru gadījumā Antantei ir tiesības okupēt jebkurus stratēģiski svarīgos punktus.
- nekavējoties izvest karaspēku no Persijas ziemeļiem, kā arī turpināt atstāt Kaukāzu. Ļaut Antantei ieņemt Batumi un Baku.
- visam karaspēkam provincēs likt padoties tuvākajam Antantes spēku komandierim.
- nemieru gadījumā kādā no sešiem armēņu apdzīvotajiem vilajetiem Antante patur tiesības tos okupēt.
- izbeigt karadarbību 31. oktobra 12.00.
Iznākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Osmaņi bija spiesti atteikties no visām savām teritorijām, izņemot Anatoliju, kā arī, nodeva visus savus garnizonus Hedžazā, Jemenā, Sīrijā, Mezopotāmijā, Tripolitānijā un Kireneikā. Sabiedrotie ne tikai okupēja visu teritoriju ap Marmora jūru, bet arī Batumi, kā arī pāreju pār Taura kalniem. Pārņemot kontroli pār Bosfora šaurumu, tika arī okupēta Osmaņu impērijas galvaspilsēta Konstantinopole, no kuras 3. novembrī bēga revolucionārās Jaunturku revolūcijas valdības locekļi. Taču galīgais Osmaņu impērijas liktenis palika neskaidrs. Jau iepriekš noslēgtā Saiksa—Piko vienošanās starp Antantes valstīm paredzēja osmaņu provinču un arī Anatolijas sadalīšanu uzvarētāju Lielbritānijas-Francijas-Krievijas vidū.
1919. gada maijā Grieķijas Karalistes karaspēks ieņēma Izmiru un pakāpeniski sākās Turcijas neatkarības karš.
Vēlāk tika noslēgts Sevras līgums (1920), kas paredzēja vēl vairāk samazināt Turcijas teritorijas, izveidojot neatkarīgu Kurdistānu un plašu Armēnijas Pirmo republiku. Tomēr līgums nestājās spēkā turku militārās pretestības dēļ.
