Serbijas Karaliste

Serbijas Karaliste (serbu: Краљевина Србија, Kraljevina Srbija) bija valsts tagadējās Serbijas un Kosovas teritorijā, kas pastāvēja no 1882. līdz 1918. gadam. Karaliste izveidojās pēc tam, kad Serbijas kņazistes valdnieks Milans IV Obrenovičs kronējās par karali Milanu I. Valsts pastāvēja līdz 1918. gada 1. decembrim, kad, sabrūkot Austroungārijas impērijai, izveidojās jauna Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste, kas no 1929. gada zināma kā Dienvidslāvijas Karaliste.

serbu: Краљевина Србија Serbijas Karaliste [[1882 Serbijas kņaziste|←]]   [[1918 Melnkalnes Karaliste|←]] 1882 – 1918 [[Dienvidslāvijas Karaliste|→]] Karogs Ģerbonis Himna "Боже правде" / "Bože pravde" (English: "God of Justice") Location of Serbijas Karaliste Sebijas Karaliste 1914. gadā Pārvaldes centrs Belgrada Valoda(s) serbu valoda Reliģija Pareizticība (valsts reliģija) Valdība Unitāra Parlamentāra Konstitucionālā monarhija Karalis  - 1882–1889 Milans I  - 1889–1903 Aleksandrs I Obrenovičs  - 1903–1918 Petars I Premjerministrs  - 1882–1883 (pirmais) Milans Piročanacs  - 1912–1918 (pēdējais) Nikola Pašičs Likumdevējs Nacionālā Asambleja Vēsturiskais laikmets Jaunais imperiālisms, Pirmais pasaules karš  - Dibināta 1882  - Likvidēta 1918 Nauda Serbijas dinārs Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Serbija, Kosova, Melnkalne, Ziemeļmaķedonija

Serbijas robežu izmaiņas 1817.-1913.

Karalis Milans I ar troņmantinieku Aleksandru, 1888.

Aleksandrs I un karaliene Draga

Petara I kronēšana, 1904

Atšķirībā no citām 19. gadsimtā jaunizveidotajām Balkānu monarhijām — Grieķijas, Rumānijas un Bulgārijas karalistēm, kur tronī iecēla vācu dinastiju pārstāvjus, Serbijā valdīja vietējās dinastijas. Līdz 1903. gadam karalistē valdīja Obrenoviču dinastija, ko pēc asiņaina valsts apvērsuma nomainīja Karadžordževiču dinastija.

Izveidošanās

Serbijas kņaziste iesaistījās 1877-78. gada krievu-turku karā ar cerību kļūt par galveno spēku Osmaņu impērijas pakļauto slāvu apvienošanā, taču par Krievijas favorīti kļuva Bulgārijas kņaziste, kamēr Austroungārija pārņēma kontroli pār Bosniju-Hercegovinu un kļuva par Serbijas aizbildni un lielāko tirdzniecības partneri.

1880. gada vēlēšanās iepriekš valdošo Liberālo partiju nomaina divas jaunas partijas. Progresīvā partija sākotnēji, kas veidoja valdību līdz 1883. gadam atbalstīja liberālas monarhija modeli. Progresīvās partijas valdība ieviesa reformas, kas nodrošināja preses brīvību, tiesu neatkarību. Tika īstenota nodokļu un izglītības sistēmu reforma. Izveidota moderna armija un Nacionālā banka. Sākās dzelzceļa būve. Taču popularitātē to ātri pārspēja Tautas radikālā partija, kas vēlējās ierobežot valdnieka varu un ieviest vispārējās balsstiesības vīriešiem. Tā arī pretojās ātram modernizācijas kursam, aizstāvot serbu zemnieku stāvokli.

Pēc tirdzniecības līguma noslēgšanas 1881. gadā ar Austroungāriju, Serbija arī noslēdza slepenu vienošanos, ar kuru apņēmās nenoslēgt starptautiskus līgumus bez Austroungārijas piekrišanas. Apmaiņā, Austroungārija piekrita Serbijas pasludināšanai par karalisti.

Obrenoviči

1882. gada 6. martā Serbijas kņazisti pasludināja par karalisti un kņazu Milanu IV par karali Milanu I.

1883. gadā notiek jaunas vēlēšanas, kurās vairākumu gūst Tautas radikālā partija. Milans I atsakās uzticēt tai valdības veidošanu, un ieceļ konservatīvu valdību, kas pasludina jauno parlamentu par atlaistu un uzsāk ieroču konfiscēšanu iedzīvotājiem. Serbijā sākas neveiksmīga zemnieku sacelšanās, ko atbalsta Tautas radikālās partijas politiķi, daudzus no kuriem soda, vai arī tie bēg uz Bulgāriju. Pēc sacelšanās apspiešanas Milans I uztic valdību veidot Progresīvajai partijai.

Milana I ieviestie nodokļi, pieaugošā kara dienesta nasta un valdnieka lielie tēriņi padarīja viņu par aizvien nepopulārāku valdnieku. Viņa prestižu vēl vairāk satricināja neveiksme nepopulārajā karā pret radniecīgo slāvu Bulgārijas kņazisti.

Daudzi no 1883. gada sacelšanās aktīvistiem bija radījuši patvērumu Bulgārijā, no kurienes turpināja cīnīties pret Milanu I. 1885. gadā Bulgārijas kņazistes veikto Austrumrumēlijas aneksiju, Serbija uzskatīja par Berlīnes kongresa lēmumu pārkāpumu. Baidoties, ka Bulgārija varētu mēģināt okupēt Maķedoniju, 1885. gada 14. novembrī ar Austroungārijas atbalstu Serbija uzbrūk Bulgārijai, taču karš beidzās jau 28. novembrī, bulgāriem ātri gūstot panākumus pret serbiem. Austroungārija draudēja iestāties karā Serbijas pusē un sekojošais miera līgums abu valstu robežu atstāj nemainītu. Kara rezultātā bulgāri sasniedza savus politiskos mērķus un izveidoja Bulgārijas Karalisti.

Zaudētais karš iedragā karaļa Milana I varu, ko novājina arī ģimenes nesaskaņas. 1886. gadā viņš šķiras no karalienes Natālijas. 1888. gada vēlēšanās uzvaru gūst Nikolas Pašiča vadītā Tautas radikālā partija, kas panāk 1888. gada liberālās konstitūcijas pieņemšanu, kuru 1889. gada 3. janvārī karalis apstiprina. 6. martā 34 gadus vecais karalis pēkšņi atsakās no troņa par labu savam 12 gadus vecajam dēlam Aleksandram I un pārceļas dzīvot uz Parīzi ar mīļāko. Turpmāk valsts politikā dominē Obrenoviču ģimenes nesaskaņas.

Serbija pakāpeniski attīstās. 1884. gadā valstī ir 400 kilometri sliktu ceļu, taču transportu uzlabo šajā gadā pabeigtā Belgradas-Nišas dzelzceļa līnija. Valsts budžets pieauga no 27 miljoniem dināru 1879. gadā līdz 44,7 miljoniem dināru 1887. gadā, kad 34% budžeta līdzekļu aiziet ārējā parāda apmaksai, 31% militārajām vajadzībām un 34% pārējām valdības programmām.

Milans regulāri atgriezās Serbijā, lai iesaistītos politiskos strīdos ar Aleksandra I reģentiem. 1891. gada februārī Serbijā atgriežas arī viņā šķirtā sieva, karaliene Natālija, taču politiskā saspīlējuma dēļ jau maijā viņai atkal jāatstāj valsts. Reģenti Milanam piešķir miljonu franku, ar noteikumu, ka viņš atteikies no Serbijas pilsonības un neatgriezīsies valstī Aleksandra I mazgadības laikā.

Pēc tēva ieteikuma, nesagaidot savu pilngadību (18 gadus) 1893. gada 14. aprīlī 16 gadus vecais Aleksandrs arestē reģentus un valdību, pārņemot visu varu savās rokās un ieceļot jaunu valdību. 1894. gada janvārī Serbijā atkal atgriežas Milans, kas faktiski valda Aleksandra vietā. Aprīlī viņam un karalienei Natālijai atjauno visas karaliskās ģimenes privilēģijas. Kad karaliene Natālija 1895. gada maijā atgriežas Serbijā no Francijas, Milans atkal pamet valsti.

1894. gada 21. maijā Aleksandrs I atceļ 1888. gada apstiprināto liberālo konstitūciju, un atjauno 1869. gada konstitūcijas darbību. 1897. gadā Milans atkal atgriežas valstī un tiek iecelts par armijas virspavēlnieku, bet Natālija pamet valsti. 1900. gadā tēva un dēla attiecības atkal iestājas krīze. Milans nepiekrīt Aleksandra precībām ar karalienes Natālijas galma dāmu, atraitni Dragu Mašinu, kas ir 12 gadus vecāka par Aleksandru. Tā kā Dragai bija 36 gadi un Aleksandrs bija vienīgais Obrenoviču vīriešu kārtas pārstāvis, pastāvēja šaubas par dinastijas turpināšanos. Milans atkal tiek izraidīts trimdā, kur mirst 1901. gada 11. februārī. Arī Natālija pretojas laulībām un tiek izraidīta no valsts. Laulību krīze nedaudz pierimst, kad Krievijas cars Nikolajs II nosūta karalim apsveikumu par saderināšanos, un piekrīt piedalīties kāzu ceremonijā.

1901. gadā Aleksandrs I ieviesa jaunu konstitūciju, kas izveidoja divpalātu parlamentu ar apakšpalātu (skupčinu) un augšpalātu (senātu). 1903. gada maijā viņš uz neilgu brīdi apturēja konstitūcijas darbību, lai no amatiem atbrīvotu sev netīkamos senatorus. Politisko nestabilitāti veicināja arī dinastijas neskaidrā nākotne. Laulībā ar karalieni Dragu bērni nedzima, un lielu neapmierinātību radīja baumas, ka valdību un parlamentu kontrolējošais karalis varētu panākt, ka par troņmantinieku ieceltu vienu no Dragas brāļiem. Oficiāli gan Serbijas valdība bija vienojusies ar Melnkalnes valdību, ka Aleksandra I mantinieks varētu būt viens no viņam radniecīgās Melnkalnes karaliskās dinastijas pārstāvjiem, princis Mirko.

Šajos apstākļos, vairāki armijas pārstāvji un politiķi apvienojušies "Melnās rokas" organizācijā, vienojās par konspirāciju ar mērķi nogalināt karali un nodot varu Karadžordževičiem. Naktī no 1903. gada 28. maija uz 29. maiju (10.-11. jūnijs jaunajā stilā) armijas virsnieki iebrūk karaļa guļamistabā, nošauj karalisko pāri, kā arī premjerministru un karalienes Dragas brāļus. Karaļpāra līķus sakropļo ar zobeniem un puskailus izmet pa pils logu. Obrenoviču dinastija beidz pastāvēt.

Karadžordževiči

Trimdā dzīvojošo Karadžordževiču troņamtinieks bija 1844. gadā dzimušais Petars Karadžordževičs, kurš Franču Ārzemnieku leģiona rindās bija karojis franču-prūšu karā, un kā brīvprātīgais karojis Hercegovinas serbu sacelšanās laikā pret turkiem (1875-77). 1883. gadā precējies ar Melnkalnes karaļa meitu Zorku, dzīvoja Melnkalnē un saņēma finansiālu atbalstu no Krievijas. 1894. gadā atraitņos palikušais Petars ar bērniem pārcēlās uz Ženēvu. Petars jau kopš 1901. gada zināja par plāniem gāzt karali Aleksandru.

1903. gada 2. jūnijā parlaments uzaicināja Karadžordževiču dinastiju pārņemt troni un 13. jūnijā Petars ieradās Belgradā, kur tiek kronēts 1904. gada 8. septembrī. Oficiālā kronēšana tiek novilcināta, lai Eiropā pārietu šoks par Obrenoviču brutālo nogalināšanu, kā arī sakristu ar 1804. gada serbu pirmās sacelšanās simtgadi. Tomēr ceremonijā piedalījās vienīgi Bulgārijas un Melnkalnes pārstāvji. Līdz 1918. gada 1. decembrim viņš valda Serbijā kā karalis Petars I Karadžordževičs.

Petars I ir demokrāts, un ar nelieliem labojumiem 1903 gadā atjauno liberālo 1888. gada konstitūciju. Valdības parasti veido Tautas radikālā partija un Neatkarīgā radikālā partija. Serbijā valda politiskā un preses brīvība. Serbija kļūst par Austroungārijas un Osmaņu impērijās dzīvojošo dienvidu slāvu kultūras centru. Taču šīs labklājības fonā "Melnā roka" kontrolē lielu daļu varas, ietekmē valdību un karali, un tās atbalsts serbu nacionālistiem beigās noved pie Pirmā pasaules kara izcelšanās.

Šajā laikā beidzas Serbijas tradicionāli labās attiecības ar Austroungāriju. Par jauno valsts sabiedroto kļūst Krievijas Impērija, Francijas Trešā republika un Serbija uzlabo attiecības ar Bulgāriju.

1904. gadā Serbija un Bulgārija paraksta Draudzības līgumu, bet 1905. gadā muitas savienību. Reaģējot uz to, no 1906. līdz 1909. Austroungārija ievieš muitas blokādi pret serbu produktiem, galvenokārt cūkām, tāpēc blokāde iegūst "Cūku kara" nosaukumu.

Līdzīgi kā Obrenoviču laikā, 1906. gada parlamenta vēlēšanās uzvaru atkal gūst Tautas radikālā partija. No 1912. gada 12. septembra līdz pat karalistes pastāvēšanas beigām valdību atkal vada Nikola Pašičs.

1908. gadā Austroungārija oficiāli anektē galvenokārt slāvu apdzīvoto Bosniju-Hercegovinu, kuras virzienā serbi bija cerējuši izplesties. Aneksijas izraisītā Bosnijas krīze vēl vairāk pasliktina Austroungārijas attiecības ar Serbiju un Krieviju.

Serbija veiksmīgi iesaistās Pirmajā un Otrajā Balkānu karā, dubultojot savu teritoriju, iegūstot seno serbu teritoriju Kosovu, un no konkurentiem bulgāriem iegūstot Maķedoniju.

Pēc konflikta ar militārajiem un politiskajiem vadītājiem, 1914. gada 24. jūnijā (jaunais stils) novecojošais karalis par reģentu ieceļ savu dēlu Aleksandru Karadžordževiču un turpmāk lielāko daļu laika pavada sanatorijās. Sākoties karam, karalis apmeklē frontes līniju, un 1915. gada beigās kopā ar armiju un iedzīvotājiem atkāpjas cauri Albānijas kalniem uz Grieķiju.

1914. gadā valstī dzīvoja 4,5 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsētā Belgradā bija virs 90 000 iedzīvotāju (1914). Pirmā pasaules kara gaitā iet bojā 450 000 kareivju un 650 000 civiliedzīvotāju.

Pirmais pasaules karš

1914. gada jūlija krīzes laikā Austroungārija vaino Serbiju par atentātu pret troņmantinieku Franci Ferdinandu, un izvirza tai ultimātu, nepakļaušanās gadījumā draudot ar karu. 1914. gada 28. jūnijā Austroungārija piesaka Serbijai karu un tā kā abu valstu robeža atrodas tieši pie Belgradas robežas, sāk galvaspilsētas apšaudi.

Serbijas armijā 1914. gadā bija 90 000 kareivju, taču pēc rezervistu mobilizācijas tā pieaug līdz 530 000 kareivju, un 1915. gada oktobrī Serbijas armijā ir 710 000 kareivju.

Austroungārijas armija vairākas reizes mēģina iekarot Serbiju, taču katru reizi tiek sakauta un padzīta. Karš noposta valsts ziemeļus, sākas slimības un bads. 1915. gada holēras epidēmijā mirst 100 000 cilvēku.

1915. gada oktobrī atkārtotam Vācijas un Austroungārijas karaspēka uzbrukumam Serbijai pievienojas arī Bulgārijas Karalistes armija, kas vēlas atriebties par neseno zaudējumu Otrajā Balkānu karā. Serbu armijas lielākā daļa veic atkāpšanos uz Albāniju. Ziemas apstākļos kalnos mirst desmitiem tūkstošu serbu kareivju un civiliedzīvotāju. Vairāk nekā 150 000 kareivjus un 20 000 civiliedzīvotāju britu un franču sabiedrotie 1915. gada decembrī evakuē uz Korfu salu, kas ir atņemta Grieķijai. Serbu armija saņem franču ieročus un dodas uz Salonikas fronti, kur kopā ar franču, britu un itāļu armijām cīnās pret austriešu un bulgāru armijām. Šajā laikā armijai pievienojas etniskie serbu brīvprātīgie no daudzām pasaules valstīm, kā arī slāvu karagūstekņi no Austroungārijas armijas.

Pēc Serbijas okupācijas, austrieši un bulgāri ievieš stingru kara pārvaldes režīmu. Tūkstošiem serbu soda ar nāvi un iesloga koncentrācijas nometnēs. Valsts infrastruktūra tiek izlaupīta. 1917. gada februārī Toplicas reģionā sākas zemnieku sacelšanās, kuras apspiešanā iesaistās 25 000 austriešu, bulgāru un vācu kareivji. Nākamo divu mēnešu laikā bojā iet 20 000 serbu.

Kara rezultātā Serbija iegūst Vojvodinas provinci un apvienojas ar Melnkalnes Karalisti.