Paleogrāfija

Paleogrāfija (no grieķu palaiós 'sens' un graphein 'rakstīt') ir vēstures zinātnes palīgdisciplīna, kas pēta rakstu zīmju attīstības vēsturi, kā arī konstatē un pēta rakstību grafisko formu, veidošanas paņēmienus, saīsinājumus u.c. īpašības, attīstības likumsakarības dažādu laiku rakstu pieminekļos. Paleografijas uzdevums ir izzināt rakstības vēsturi, izzināt tekstu, noteikt autoru, sarakstes laiku un vietu, noteikt rakstu autentiskumu.

Trojas zīmogs

Paleogrāfija pēta burtu un rakstības zīmju (piemēram, hieroglifu) attīstību, īpatnības katrā reģionā, pēta saīsinājumus, pieturzīmes, ciparu rakstību, rakstību rīkus, rakstības materiālus. Atsevišķa paleografijas nozare kriptografija pēta slepenrakstus. Paleogrāfijas intrešu sfērā ietilpst arī ornamentu, ūdenszīmju, formāta un manuskriptu iesiešanas tehnikas pētīšana (XX gs. otrajā pusē ar manuskriptu tehniskās izgatavošanas niansēm sāka nodarboties speciāla palīgdisciplīna - kodikoliģija).

Iedalījums

Paleogrāfiju iedala atkarībā no rakstības sistēmas un valodas grieķu, latīņu, slāvu, armēņu, ķīniešu, arābu u.c. paleogrāfijās. Kopējas paleogrāfijas kā tādas nav, lai gan XX gs. vidū daži zinātnieki (francūzis Ž. Mallons, austrietis L. Santitallers, beļģis F. Mazē u.c.) izvirzīja ideju par visaptverošas paleogrāfijas izveidošanu, kura pētītu visām rakstībām kopējas attīstības likumsakarības.

Pats termins radies XVIII gs. Francijā, kad pirmais paleogrāfiju zinātniski sāka pētīt franču zinātnieks B. Monfokons, kurš arī nodalīja paleogrāfiju no diplomātikas kā patstāvīgu vēstures palīgdisciplīnu.

No XX gs. vidus paleogrāfija sāka pētīt visus rakstveida vēstures avotus, neatkarīgi no to izgatavošanas materiāla - t.i. ne tikai tekstus uz pergamenta, papīra, bet arī uz citiem materiāliem, piemēram, uz papirusa, akmens vai bērza tāss (līdz XX gs. vidum ar papirusa izpēti nodarbojās tādas vēstures palīgdisciplīnas kā epigrafika un papiroloģija).

Paleogrāfijā ir šādas pētniecības metodes:

• grafiskā analīze (burtu vai rakstības veids);
• detaļu analīze (pieturzīmes, pirmo burtu noformējums, cipari);
• materiālu analīze (pergaments attiecas uz vēlāku laiku, ūdenszīmes pēta filigrānisti).

Paleogrāfijā izmanto arī citu zinātņus nozaru, piemēram, filoloģijas (analizējot valodas īpatnības), diplomātikas (analizējot saturu, stilu, dokumenta vēsturi), mākslas vēstures, ķīmijas, fizikas atziņas un metodes.