Appendice:Coniugazioni/Latino/invito

Coniugazione

Verbo di prima coniugazione
paradigma
		invītō, invītās, invītāvī, invītātum, invītāre
infinito		presente		perfetto		futuro
		attivo	passivo	attivo	passivo	attivo	passivo
		invītāre	invītārī	invītāvisse	invītātum esse	invītātūrum esse	invītātum īrī
participio		presente		perfetto		futuro
		invītāns		invītātus		invītātūrus
gerundio		nominativo		genitivo	dativo	accusativo	ablativo
		corrisponde all'infinito presente		invītandī	invītandō	invītandum	invītandō
gerundivo		invītandus
supino		invītātum (ablativo: invītātū)
indicativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	invītō	invītās	invītat	invītāmus	invītātis	invītant
	imperfetto	invītābam	invītābās	invītābat	invītābāmus	invītābātis	invītābant
	futuro semplice	invītābō	invītābis	invītābit	invītābĭmus	invītābĭtis	invītābunt
	perfetto	invītāvī	invītāvīstī	invītāvit	invītāvĭmus	invītāvīstis	invītāvērunt, invītāvēre
	piuccheperfetto	invītāvĕram	invītāvĕrās	invītāvĕrat	invītāverāmus	invītāverātis	invītāvĕrant
	futuro anteriore	invītāvĕrō	invītāvĕris	invītāvĕrit	invītāverĭmus	invītāverĭtis	invītāvĕrint
passivo	presente	invītor	invītāris, invītāre	invītātur	invītāmur	invītāmĭnī	invītantur
	imperfetto	invītābar	invītābāris, invītābāre	invītabātur	invītābāmur	invītābāmĭnī	invītābantur
	futuro semplice	invītābor	invītābĕris, invītābere	invītābĭtur	invītābĭmur	invītābimĭnī	invītābuntur
	perfetto	participio passato (invītātus) seguito dall’indicativo presente di sum invītātus sum invītātus es invītātus est invītātī sumus invītātī estis invītātī sunt
	piuccheperfetto	participio passato (invītātus) seguito dall’indicativo imperfetto di sum invītātus eram invītātus erās invītātus erat invītātī erāmus invītātī erātis invītātī erant
	futuro anteriore	participio passato (invītātus) seguito dall’indicativo futuro semplice di sum invītātus erō invītātus eris invītātus erit invītātī erimus invītātī eritis invītātī erunt
congiuntivo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	invītem	invītēs	invītet	invītēmus	invītētis	invītent
	imperfetto	invītārem	invītārēs	invītāret	invītārēmus	invītārētis	invītārent
	perfetto	invītāvĕrim	invītāvĕris	invītāvĕrit	invītāverĭmus	invītāverĭtis	invītāvĕrint
	piuccheperfetto	invītāvissem	invītāvissēs	invītāvisset	invītāvissēmus	invītāvissētis	invītāvissent
passivo	presente	invīter	invītēris, invītēre	invītētur	invītēmur	invītēmĭnī	invītentur
	imperfetto	invītārer	invītārēris, invītārēre	invītārētur	invītārēmur	invītārēminī	invītārentur
	perfetto	participio passato (invītātus) seguito dal congiuntivo presente di sum invītātus sim invītātus sis invītātus sit invītātī simus invītātī sitis invītātī sint
	piuccheperfetto	participio passato (invītātus) seguito dal congiuntivo imperfetto di sum invītātus essem invītātus essēs invītātus esset invītātī essēmus invītātī essētis invītāti essent
imperativo		singolare			plurale
		prima	seconda	terza	prima	seconda	terza
attivo	presente	—	invītā	—	—	invītāte	—
	futuro	—	invītātō	invītātō	—	invītātōte	invītantō
passivo	presente	—	invītāre	—	—	invītāminī	—
	futuro	—	invītātor	invītātor	—	invītāminor	invītantor