Broms

Broms
35	; ; ; 7; 18; 8; 2
	Br; 79,904 g/mol
	[Ar]3d104s24p5
	; Ampula ar šķidru bromu un broma molekulas struktūrformula ar starpatomu attālumu
Oksidēšanas pakāpes	+7, +5, +3, +1, −1
Elektronegativitāte	2,96
Blīvums	3119 kg/m3
Kušanas temperatūra	265,8 K (-7,3 °C)
Viršanas temperatūra	332 K (58,8 °C)

Broms ir ķīmiskais elements ar simbolu Br un atomskaitli 35. Broms ir halogēns. Broms ir vienīgais nemetāls, kas normālos apstākļos ir šķidrums. Tas ir gaistošs sarkanbrūns šķidrums, kura tvaiki ir kodīgi un indīgi. Bromam ir iespējamas oksidēšanas pakāpes no -1 līdz +7. Tā vārds cēlies no sengrieķu valodas vārda bromos, kas nozīmē "smirdoņa".

Vēsture

Bromu neatkarīgi viens no otra 1825. un 1826. gadā pirmo reizi izolēja divi ķīmiķi: attiecīgi vācu ķīmiķis Karls Jakobs Lēvigs un franču ķīmiķis Antuāns Žeroms Balārs. 1826. gadā jaunais ķīmijas laborants Balārs tikko bija ieguvis farmaceita grādu. Pētot Monpeljē apkārtnē jūras aļģes, viņš atklāja bromu, lai gan broma savienojumi bija zināmi jau pirms tam. Tajā laikā jūraszāles tika izmantotas, lai iegūtu jodu. Sākotnēji Balārs uzskatīja, ka broms ir joda hlorīds, bet to viņam neizdevās pierādīt, tādēļ secināja, ka tas ir jauns ķīmiskais elements. Balārs vēlējās šo elementu nosaukt par rutilu, sarkanās krāsas dēļ, bet viņa padomdevējs piedāvāja to nosaukt par muriju, kas nozīmētu "sālījums".

1825. gadā vācu ķīmiķis Karls Jakobs Lēvigs pētīja hlora minerālsāļus. Arī viņš atklāja jauno elementu. Kad gadu vēlāk viņš publicēja savu eksperimentu rezultātu, atklājās, ka franču ķīmiķa Balāra atklājums ir jau publicēts. Tādēļ broma atklāšana tiek saistīta ar abiem ķīmiķiem.

Atrašanās dabā

Dabā broms brīvā veidā nav sastopams. Zemes garozā broms sastāda 1,6×10^-6 masas procentus.^[1] Dabā broms ir sastopams bromūdeņražskābes sāļu — bromīdu veidā. To iegūst no jūras ūdens. Broms ir izkliedēts elements — sāļu veidā ir sastopams minerālsāļu nogulumos kopā ar Cl (hloru), jūras ūdenī ir 0,0065% broma, sāļezeru ūdenī līdz pat 0,2%.^[1]

Izotopi

Bromam ir divi stabili izotopi — broms-79 (50,69% no dabā sastopamā broma daudzuma) un broms-81 (49,31%).^[2] Ir zināmi arī vēl vismaz 23 radioaktīvi izotopi, kas iegūti laboratorijas apstākļos. Daudzi no šiem izotopiem ir kodolu dalīšanās produkti.

Īpašības

Elementārais broms pastāv kā divatomu molekula (Br₂). Broms ir sarkanbrūns šķidrums ar asu smaku, istabas temperatūrā izdala brūnus tvaikus (ļoti indīgi).^[1] Broms ir vienīgais nemetāls, kas istabas temperatūrā ir šķidrums. Šķīst ūdenī, labāk — organiskajos šķīdinātājos.^[1] Broms ir oksidētājs. Viegli reaģē ar sēru, fosforu, halogēniem, vieglajiem metāliem, nereaģē ar skābekli, slāpekli un oglekli. Rūpnieciski iegūst no bromīdiem, iedarbojoties uz tiem ar Cl₂ (hloru).^[1]

Izmantošana

Bromu un tā savienojumus izmanto krāsvielām, ārstniecisko līdzekļu (broma mikstūra) un pesticīdu sintēzei, par benzīna piedevu. Gaismjutīgo sudraba bromīdu AgBr izmanto fotogrāfijā.^[1] Senās Rietumromas impērijas valdnieki savu tērpu krāsošanai izmantoja bromu saturošu krāsvielu — dibromindigo, ko ieguva no jūras gliemežiem. Plašāk šī krāsa pazīstama kā Royal purple jeb karaliski purpursarkanā.

Broms un tā savienojumi tiek izmantoti arī dažādu dezinfekcijas līdzekļu un ražošanā, par antipirēniem (pretaizdegšanās līdzekļiem), ūdens attīrīšanas savienojumos un pesticīdos.^[3]